Jaunie mediji un tradicionālie mediji. Jēdziens un īpatnības

Ceļā no medijiem uz jaunajiem medijiem tika radītas vairākas iekārtas, kas bija gan fotoaparāta, gan datora uc. priekšteči. Sākot ar 1839. gada Dāgera dagerotopiju(fotoaparāta priekštecis) un Beibidža analītisko mašīnu(datora priekštecis), Limjēru kinematogrāfu(videokameras priekštecis), Hollerita tabulatoru(skaitīšanas mašīna) līdz informācija tika pārvērsta binārajos kodos, ciparinformācijā, ar kuru strādā dators. Rezultātā zīmējumi, attēli, skaņa, teksti uc. no analoga kļuva par datorinformācijas kopu. Tā bija pāreja no tradicionālajiem medijiem, tādiem kā vienkārša fotogrāfija vai skulptūra uz jaunajiem „datorizētiem” medijiem.1 Tomēr stingri nodalīt šos jēdzienus ir problemātiski. Ļ. Manovičs nosauc vairākas tradicionālo un jauno mediju atšķirības, kuras gan nevajadzētu uzskatīt par absolūtiem likumiem, bet gan pamatnostādnēm:
Skaitļu reprezentācija – „visi jauno mediju objekti neatkarīgi no tā, vai tie ir radīti datorā pilnīgi no jauna vai pārveidoti no analogiem mediju avotiem, ir sastādīti ar digitālo kodu.” Tas nozīme, ka, piemēram, attēlu var aprakstīt izmantojot matemātiskus aprēķinus. Izmantojot algoritmiskas darbības, medijus iespējams programmēt, piemēram, „attīrīt” fotogrāfiju no trokšņiem un veikt citas izmaiņas tās saturā, kas līdz šim nebija iespējamas.2
Modularitāte – attēli, skaņas, formas utt. sastāv no vairāku parametru(pikseļu, rakstzīmju uc.) kopuma, kurus iespējams pārvietot un rediģēt gan kopā, gan atsevišķi. To var salīdzināt ar ķīmisku vielu, kura sastāv no vairākiem atomiem. Visvienkāršākais piemērs būtu par Microsoft Word dokumentu, kurā ievietoto attēlu iespējams dažādi pārveidot, neietekmējot tā oriģinālu. …