I.Sabiedriski politiskā dzīve un sadzīve
19.gs. 2. puse (pēc A.Rubeņa “19.gs. kultūra Eiropā”)
Priekšstats par pasauli 19.gs. otrajā pusē
Nozīmīgs pagrieziena punkts kultūras vēsturē. Tika nostiprināti pamati tai pasaulei, kurā dzīvojam šodien mēs. Likti pamati Eiropai ceļā uz moderno laikmetu. Šajā laikā Eiropa savā attīstībā sasniedza ekonomiskā, politiskā un kultūras uzplaukuma augstāko punktu. Pasaule vairāk nekā jebkad agrāk bija kļuvusi par visu zemeslodi aptverošu komunikāciju un ekonomiski politisko attiecību tīklu (delzceļi, tvaikoņu satiksme). Gandrīz visi tās reģioni bija izzināti un vairāk vai mazāk kartogrāfiski aptverti. 19.gs. palielinājās plaisa starp attīstītajām Rietumu zemēm un pārējiem reģioniem. (1800.g. attīstītajā pasaulē uz vienu iedzīvotāju bija 2x vairāk ienākumu nekā atpalikušajās zemēs, turpretim 1913.g. to bija jau trīskārt vairāk, 1950.g. – 5x vairāk, 1970.g. – 7x vairāk). Turpinājās ārpus Eiropas esošo valstu kolonizācija. Attieksme pret neeiropiešu tautām bija viscaur eropocentriska, citu valstu likumi tika nežēlīgi pārkāpti.
Pilsoniskās sabiedrības izveidošanās
Pilsoniskā sabiedrība nozīmē tāda ekonomiskās, sociālās un politiskās kārtības modeļa izveidošanos, kura īstenošanai jāpārvar kārtu privilēģijas un klerikālu dominēšana. Tā balstās uz saprātu, sakārtotiem tirgus likumiem un ekonomisko konkurenci, indivīda tiesību formālo vienlīdzību, ar konstitūcijas ierobežotu valdošo varu, sabiedrisko norišu publiskumu, izglītības, zinātnes un mākslas relatīvu autonomiju. Attīstītajā pasaulē personas statusu noteica nauda, nevis izcelsme. Svarīgākie laikmeta jaunievedumi: reklāma, ikdienas laikraksti, foto, kino, aizsākumi, automobilis.
Industriālā revolūcija
Tās rezultātā roku darbu nomainīja uz rūpnieciskajām iekārtām balstīta kapitālistiskā darba organizācija. Eiropa pārtapa no agrāras sabiedrības (bagātības pamats – zeme) uz industriālu sabiedrību (bagātības pamats – ražošanas līdzekļi). Nostiprinājās ekonomiskās buržuāzijas slānis (fabrikanti, baņķieri, lieltirgotāji, menedžeri). Augstu tika vērtēti atklājēji, inženieri, dabaszinātnieki, viņi iemantoja sava laikmeta progresīvā cilvēka slavu.
Šķiru cīņas laikmets.
Fabrikās veidojās jaunas sociālās atkarības formas. Tās diktēja fabrikanti, nosakot algu, darba ritmu, nodarbinātības ilgumu. Strādnieki pretojoties apguva darbaļaužu cīņas metodes, kā rezultātā 19.gs. beigās Vācijā un Francijā tapa spēcīgas arodbiedrības.
Buržuāziskais dzīvesveids
Buržuāzija (sava veida starpslānis) veidoja iedzīvotāju skaita mazākumu (5 -15%). Ekonomisko buržuāziju pārstāvēja lieltirgotāji, fabrikanti baņķieri, kapitāla īpašnieki, uzņēmēji, direktori, bet intelektuālo buržuāziju – ārsti, juristi, ģimnāziju profesori, skolotāji, tiesneši, augstākie ierēdņi, zinātnieki, inženieri, kvalificēti eksperti (pie buržuāzijas nevar pieskaitīt dižciltīgos, katoļu garīdzniekus, zemniekus, strādniekus u.c.)
Buržuāziju vienoja kopīgais pretinieks – dižciltīgo privilēģijas, baznīcas otodoksija - ,cieņa pret zinātni, estetizēta attieksme pret mākslu, literatūru, mūziku, iespēja piedalīties pilsētas kultūras dzīvē un izglītoto ļaužu pasaulē. Attīstītajā pasaulē ap 1880.g. lielākā daļa iedzīvotāju prata gan lasīt, gan rakstīt. Lielākā daļa bērnu apmeklēja skolu un valsts uzraudzībā ieguva vispārējo izglītību.
Par vērtību tika uzskatīta ģimene, kurā sievietes un bērni tika atbrīvoti no nepieciešamības agri rūpēties par peļņas iegūšanu vai smaga roku darba. Galvenais bija brīvais laiks, ko izmantoja buržuāzisko vērtību kultivēšanai un dzīves normu īstenošanai (ceļojumi, sports, izklaides, mākslas dzīve u.t.t.). 19.gs. buržuāzijas pārstāvji ģimeni uzskatīja par dievišķu institūciju un vietu, kura nodrošina audzināšanu. Mājas bija patvērums, kur darbā nogurušais vīrs var atpūsties pie mīlošas sievas un jaukiem bērniem. Veikalnieciskās dzīves sīvo konkurenci, intrigas, nodevības un izlikšanos varēja aizmirst, sapulcējoties mājās un tur kopīgi pavadot vakaru. Vismaz šādu dzīves ainu cilvēki centās rādīt atklātībai. Harmonijas iespaids pamatojās uz to, ka visi pakļāvās tēva gribai un par problēmām klusēja.
To visu nodrošināt vajadzēja naudai. Buržuāziskā dzīvesveida visvairāk kritizētā puse - mietpilsoniskums (mietpilsonis – tikumiskais liekulis, netalantīgs un pašapmierināts cilvēks) un snobisms (snobs – tāds, kas izturas verdziski pret augstākstāvošajiem un nicina tos, kas atrodas zemāk par viņu).
Viktoriānisms – Anglijas karalienes Viktorijas laikā (1837-1901) kultivētais mietpilsoniskais dzīvesstils, kas uzspieda cilvēkam striktas uzvedības normas, apspiežot dzīvās, cilvēciskās jūtas, iedibinot melīgu morālo vērtību skalu. Tas spilgti raksturo buržuāzijas noteiktās sabiedriskās vērtības. Reliģiozitāte, svētulība. Vīrieša dzīves galvenais uzdevums – savas bagātības un tai līdzi nākošās godājamības vairošana. Vīrietim ar savu bagātību bija jāspēj algot kalpotājus, kas atbrīvotu sievu no mājas darbiem. Tikai 19..gs beigās vidusšķiras sievietes sāka strādāt ārpus mājas. Darbā iešanu uzskatīja par pieņemamu tikai neprecētām sievietēm. Viktoriānismā tika godāta tikumība un noraidīts viss, kas saistīts ar dzimumattiecībām; šāda vērtību sistēma vēlāk kļuva par laikmeta simbolu. Kaunīgums bija jūtams visās dzīves sfērās (Šekspīra darbi tika publicēti ar saīsinājumiem, pat ikdienas sarunās vairījās lietot tādus vārdus kā krūtis, dibens, apakšbrunči, ciskas) Noliegts tika viss, kas saistīts ar seksualitāti.
Viktoriānisma stils bija mietpilsoniska, eklektiska māksla, jo tajā no relatīvi lētiem materiāliem tika veidots surogāts, greznuma ilūzija (kokgriezumi no papjē mašē, bronzas gaismekļi no krāsota ģipša, lēti senatnes atdarinājumi).
…
