Atslēgas vārdi: nacionāla valsts, subjektīva ironija, cenzūra, trimda, pasaules literatūra.
1. „Jaunā Vācija” bija 19.gs. trīsdesmito gadu vācu literatūras kustība, kas uzstājās par vienotas nacionālas valsts radīšanu Vācijā. Šis virziens radās 1830. gada Jūlija revolūcijas ietekmē. Pie Jaunās Vācijas rakstniekiem piederēja Heinrihs Heine, Karls Guckovs u.c. Viņi gribēja dzeju atsvabināt no ideālistiskām, romantiskām idejām, arī no pilsoniskās morāles ierobežojumiem. Jaunās Vācijas literātu rakstus aizliedza 1835. gadā vācu Savienības sapulce (Bundestag), lai gan viņi tāpat tiecās pēc valsts varas un brīvības. 1870. gadā Vācija apvienojās un kustība apsīka.
2. Heinrihs Heine (1797 – 1856) sevi raksturojis: ,,Romantikas simtsgadu valstībai ir beigas, un es esmu viņas pēdējais atceltais teiksmu karalis.” Viņa dzeja patiesi uz visiem laikiem izkliedējusi un aizbiedējusi romantisma rēgus. Veco romantiķu objektīvo ironiju viņš pārvērš subjektīvā - kā tie rotaļājas ar ārējo pasauli, tā Heine ar paša personību, nemitīgi un neatlaidīgi sevi vērodams un izzobodams. Šis raksturīgais vilciens paliek visā viņa dzejā no sākuma līdz beigām.
2.1. Dzimis Reinas krastā Diseldorfā ebreju veikalnieka Samsona Heines ģimenē kā ceturtais bērns. Jau no bērnības viņa emocionālais, nervozais raksturs veidojas iekšēji pretrunīgs. Jaunais Heine vairāk pakļaujas aukles - Vestfāles zemnieces nostāstu uzburtajai romantikas pasaulei nekā vecāku un tēvoča Zalāmana centieniem ievirzīt jaunekli reālajā dzīvē pa finansista vai tirgotāja karjeras kāpnēm.
…
