Pirmie pamati sociālistiskai kustībai Latvijā likti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Sociālistisko ideju pirmie paudēji bija demokrātiskie studenti, kas bija iepazinušies ar vācu sociāldemokrātisko literatūru un kļuvuši par dedzīgiem sociālās taisnības aizstāvjiem. Viņi radīja plašu un radikālu kustību, kas deviņdesmitajos gados izauga par spēcīgu politisku un kulturālu faktoru Latvijā. šī kustība mūsu tautas vēsturē pazīstama kā "Jaunā strāva.'' No tās vēlāk izauga latviešu sociāldemokrātiskās organizācijas, kas apmēram desmit gadus vēlāk apvienojās Latviešu Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā. Vēlākās partijas vadītāju darbinieku liela daļa nāca no jaunstrāvnieku vidus. Jaunā strāva bija latviešu kreisās akadēmiskās inteliģences demokrātiska protesta kustība pret veco un netaisno iekārtu toreizējās cariskās Krievijas apstākļos. Tā sacēlās arī pret latviešu vecpilsonību, kas aizstāvēja sadarbību ar cara patvaldības administrāciju un meklēja saprašanos ar vācu reakcionāro muižniecību. Jaunā strāva no paša sākuma kļuva par kareivīgu kustību, kas apkaroja vecās, konservatīvās latviešu pilsonības mēreno tautiskumu. Līdzās politikai jaunstrāvnieki pauda jaunus uzskatus arī zinātnē un literatūrā. Nemiera un brīvdomības gars, kas tik spilgti izpaudās jaunstrāvnieku iemīļotā dzejnieka Ed. Veidenbauma revolucionārajā dzejā, bija kustības vadmotīvs. Jānis Jansons, viens no jaunstrāvnieku galvenajiem vadoņiem, vēlāk rakstīja, ka Jaunā strāva stādīja sev par uzdevumu atsvabināt snaudošās tautas masas no konservatīvi zemnieciskās pagātnes tradīcijām un vest tās sakarā ar Eiropas kultūras strāvām, ar nesaudzīgu kritiku izārdot savu mūžu pārdzīvojušo tautiskumu un uz asāko apkarot tautisko vadoņu nepatiesības, izdeldēt līdzšinējo gļēvo verdziskumu un vēstīt latviešu darba ļaudīm Eiropas proletariāta sociālistiskos ideālus.…
