No aizbildniecības brīva sabiedrība.
* Eiropas sabiedrībā veidojās jauna vērtību sistēma. Izpratne par indivīda vērtību un tā vietu sabiedrībā bija ietverta „Cilvēka un pilsoņu tiesības deklarācijas” 17. pantos. Visi cilvēki tika pasludināti par brīviem un vienlīdzīgiem. Kā austākās varas vienīgo avotu pasludina tautu.
* Formulēts valsts mērķis: sargāt ikviena cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības uz brīvību, īpašumu, drošību. Tiesības sacelties pret jebkādu apspiešanu. Vienīgi likums, kura priekšā visi bija vienlīdzīgi drīkstēja ierobežot indivīda tiesības un brīvību.
Francijā veicina attieksmi pret valsti, kas balstās uz patriotisma un nacionālās pašapziņas jūtām.
1791. g. konstitūcija īstenoja varas dalīšanas principu. IZPILDVARA – karalim un tā ieceltajiem ministriem. LIKUMDOŠANAS vara – Likumdošanas sapulcei, kura bija vēlēts orgāns (ievēl ik pēc 2 gadiem). Nacionālā gvarde pakļauta Likumdošanas sapulcei.
Absolūtisma valstī centralizācijas vietā nāk varas decentralizācija. Eiropā veidojas vietējās PAŠPĀRVALDES (savas pārvaldes institūcijas, Nac. gvardes virsnieki). Izveidojas arī ZVĒRINĀTO TIESA, kurā profesionāls tiesnesis un neprofesionāli piesēdētāji.
Merkantilisma politiku nomaina pilnīgs saimniekošanas brīvības princips. Iespēja brīvi izvēlēties profesiju un nodarbošanos. Iespēja izpausties katra indivīda iniciatīvai. Likumdošanas sapulce atcēla feodālās klausības, cunfšu ierobežojumus, iekšējo muitu.
Tiesības ikvienam brīvi izvēlēties reliģiju. Atceļ baznīcas 10. tiesu, baznīcas zemes – valsts īpašumā, ievieš civilu laulības noslēgšanas kārtību.
Prūsijā 1807.g. atceļ dzimtbūšanu, taču zemnieki neieguva īpašumā zemi, ko līdz tam apstrādājuši, joprojām spiesti apstrādāt muižu laukus, maksāt nodevas.
Krievijā dzimtbūšanu Neatceļ, taču, 1803.g. pieņem ukazu (valdības rīkojums, kuram ir likuma spēks), kas ļauj muižniekiem, ja tie vēlas, atbrīvot zemniekus un pārdot tiem zemi.
Vidzemē 1801..g. neraža un bads. 1802.g. sākas zemnieku nemieri. 1803.g. Pēterburgā nodibina Vidzemes komiteju. Zemnieki saglabā dzimtbūšanu, bet ar citu statusu – piesaistīti dzimtkunga novadam (nevis vienai personai).
Administratīvā un valsts pārvaldes reforma.
Prūsijā iepriekšējās Ģenerāldirektorijas vietā tiek veidota valdība, kas sastāv no 5 ministriem: iekšlietu, finanšu, tieslietu, ārlietu un kara lietu ministra. Visus ierēdņus ieceļ karalis. Ievieš pilsētu pašpārvaldes elementus.
Krievijā kolēģiju vietā veido ministriju, kas ir vienpersoniskā ministra pārziņā. Ministrijai nav tiesu varas f-jas.
1810.g. izveido Valsts padome – padomdevējs orgāns pie cara, kuras locekļus iecēla cars.
Izglītības reforma.
Prūsijā izveidota izglītības iestāžu sistēma, kas, tāpat kā principi, kurus tā ņēma vērā, pastāv vēl mūsdienās. Attīstīja bērna dabiskās spējas. Ģimnāziju uzdevums – audzināt un izglītot personības.
1810.g. nodibina Berlīnes universitāti, kuras darbības princips balstās uz to, ka studijām jābūt cieši saistītām ar pētniecību.
Krievijā izglītība pieejama ikvienam sabiedrības loceklim. Sabiedrības izglītība nav valsts interešu sfērā, tā tiek uzskatīta par individuālu vēlmi.
