Melnais bruņinieks liek Spīdola visu postīt, kas saceļas pret tumsas spēkiem. Viņš uzdod, Spīdolai vilināt Lāčplēsi ar savu skaistumu un panākt, ka Lāčplēsis atsakās no cīņas. Spīdola cenšas Lāčplēsim iepatikties. Liek viņu cienāt, klāt tam baltu gultu. Lāčplēsis atzīst, ka Spīdola ir skaista, ka viņam acis žilbstot. Spīdola aicina Lāčplēsi tuvāk. Lāčplēsis saka, ka ir sūtīts karotājs pret elli un tas ir Laimas lemts. Spīdola saka, ka varot palīdzēt - likt gan vējam pūst, gan krusai birt, gan sniegam snigt. Lāčplēsis Spīdola atraida un saka, ka pats ar visu varot tikt galā. Lāčplēsis izstāsta Spīdola, ka lāčausīs ir viss viņa spēks. Kangars saka, ka zemojas Spīdolas riekšā, bet varu gūs, ne tik strauji kā viņa, bet lēni lienot, ved uz tumsu, bet ļaudis to nemana. Laimdota zina un māca Lāčplēsim sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot, lauzt gaismas ceļu, verdzību kliedēt. Nīzdama Lāčplēsi, Spīdola kopā ar velniem uzbrūk viņam Burtnieku ezerā nogrimušajā pilī, kur Lāčplēsi aizvedusi Laimdota, kura zina, kas spēj še pusnakts briesmas ciest, tas spēj manas tautas verdzību kliedēt. Kas paliek pusnaktī še un nenomirst, tas vergu važas spēj pušu cirst, tad gaismas pils iz ezera nāk.
Parādās mironis. Mironis nomet līķa autu, un Lāčplēsis redz sevi pašu zārkā. Mironis saka, lai Lāčplēsis dod spalvu no ausīm, tad viņš došot bez moku mūžu. Lāčplēsis atsaka mironim, un saka, ka mokas nebaidoties, ka grib sev un citiem vaļu.
Sākas Lāčplēša cīņa ar pūķi. Lāčplēsis nocērt pūķim kroni no galvas un nosit to pašu. Saceļas viesulis pūķa uguns apdziest. Atspīd atkal gaisma no atslēgas. Lāčplēsis to paņem un atkrīt noguris uz ceļiem. Krēslā parādās spožs gaišums, no kura iznāk trīs Baltās meitas. Viņas apklāj Lāčplēsi ar baltiem plīvuriem tam miegu vēdinādamas. Ar Laimdotas palīdzību Lāčplēsis iegūst brīvības atslēgu un gaismas pils izceļas no ezera dzelmes.
…
