Pievienojos šim viedoklim. Lai gan Ansis bija uzņēmīgs un veltīja visus spēkus sevis izglītošanai gan mūzikā, gan dzejā, viņš tomēr bija pārāk sapņains un dažbrīd pat neredzēja vairs dzīves īstenību. Anša dzīve pārvērtās lielā sapnī, kurā galvenā vieta bija piedzīvotajai nelaimīgajai mīlestībai un bailēm, sākt dzīvot savādāk. Ansis ļoti mīlēja savus vecākus, tomēr neklausīja tēvam, kad tas teica, ka viņam vēl pietrūks vīrišķības, lai patiesi mīlētu. Pēc mammas nāves, Ansis vispār jutās lieks šajā pasaulē, viņš dzīvoja tikai savos sapņos, tādējādi izvēloties iespējams
nepareizo ceļu savā dzīvē. Sastopot Annu, viņš vairs nespēj noticēt, ka Anna viņu patiesi mīl un nekad nepametīs viņu, jo viņam sirdī vēl ir rētas no iepriekšējās mīlestības pret Zentu. Ansis saprot, ka vienīgais pareizais lēmums, pēc viņa domām, ir doties augšā dievišķībā, tādējādi pieviļot Talheimu, savu labdari, kurš ticēja Ansim. Anša dzīvē galvenokārt bija tikai sapņi, kas lika aizmirst par dzīves realitāti.…