Tais drūmajos gados, kad pāri mūsu galvām draudīgi karājās sirpis un āmurs, pilsoniskā nepakļāvība visuzskatamāk izpaudās Meža kapos 18.novembrī un mirušo piemiņas dienā, kad ļaužu simti devās pie Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa, lai godinātu viņa piemiņu. Saltajos, ātri satumstošajos rudens vakaros svecīšu liesmiņas pieminekļa pakājē viesa gaismu un siltumu sirdīs. Zīmīgi, vairākums bija nevis vecākās paaudzes pārstāvju, kas paši atcerējās Čakstes tēvu, kā prezidentu viņa dzīves laikā mīļi dēvēja, bet gan jaunieši- studenti un vecāko klašu skolēni.
Kāpēc tieši Jāni Čaksti Saeima, kurā, tāpat kā šodien, bija pārstāvētas daudzas partijas, lielā vienprātībā 1922. gada 14.novembrī ievēlēja par pirmo Latvijas prezidentu? Viņš jau toreiz bija sirms vīrs- pāri sešdesmit. Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, kurš uzņemas visatbildīgāko pienākumu- vadīt valsti?
‘Čakstes vecāki rentējuši Bērsteles muižu, viņiem piederēja arī vējdzirnavas un ķieģeļceplis. Pirmo izglītību Čakste ieguvis mājskolotāju vadībā, tad Jelgavas Sv. Annas elementārskolā, pēc tam Jelgavas ģimnāzijā, kur valdīja stingrs vācu gars. Jaunais Jānis Čakste pārējo audzēkņu vidū izcēlās kā līderis ar lieliskām organizatora dotībām. Lielākoties te mācījās vācu tautības skolēni- muižnieku dēli. Čakste no rītiem mēdzis demonstratīvi skaļā balsī latviski sveicināties. Vācu ģimnāzistiem tas, protams, nav paticis. Kāds lecīgs jauneklis uzaicinājis viņu uz dueli. Jānis veikli pratis paukoties un piespiedis pretinieku padoties. Turpmāk neiecietīgie frīči ļāvuši bauriem netraucēti sarunāties savā valodā.…
