„Krājums sākas ar dzeju prozā - ar tekstu „Zvaigzne”, un tajā sastopamies ar Akurateram tik raksturīgo pretrunās vibrējošo lirisko varoni.
Te izpaužas mūžīgā disonanse Akuratera dzejas varonī - starp miera un nemiera gribu; starp klusumu un gaismas vēlmēm un vētras un dziņu tieksmēm. Mūžīgās karotāja pozīcijas, nerimtīgs dumpis vai nu ar citiem, vai sevi.
Te jaušami arī neiztrūkstošie idealitātes mērogi, etalonmodeļi, ar ko salīdzināties, bieži iezīmētie vertikālie akcenti (debesis, Saule, augstais kalns un - visbiežāk - zvaigznes).
Akuratera pirmajā dzejoļu krājumā reljefi iezīmējas romantisma mākslai raksturīgais konflikts dažādās variācijās starp vēlamo un esošo. Vienlaikus ieraugām romantiskā varoņa duālismu un viņa esamības telpu - romantisko divpasaulību. Visuzskatāmāk šis romantiskā varoņa dzīves modelis, tā dramatisms atklājas vienā no „Zvaigžņu nakts” prozas starptekstiem – „dzejprozā” „Uz klints”:
„Neizmērojami un neaptverami augstu stāv zilā debess, un aiz viņas tālēm deg saule. [..]
Un bezdibens ir arī lejā - tumša nemierīga dzelme.”
[..]
„Starp debesi un starp zemi mūžīgi! Bez pestīšanas, bez miera, bez baudas un bez izejas! Starp debesi un starp zemi, uz klints arī tu, mana dzīve...”
Akuraters arī izmanto 20. gadsimta sākuma latviešu dzejai tik raksturīgo alegorisko izteiksmes veidu, ar dabas un gadalaiku ainām attēlojot situāciju Latvijā - garīgo nomāktību un nenovēršamo (revolucionāro) atmodu. Dzejnieks nepārprotami uzrāda, ka tā valsts, kurā iekļauti Latvijas novadi, ir nāves valsts: ziemas karalis un viņa kalpi netīrām kājām bez žēlastības samin visus jaunos vasaras dzietus („Nāves valsts”). Retoriskā jautājuma beigās Akuraters liek jau izsaukuma zīmi, tādējādi novēršot jebkuras šaubas par vienīgo cilvēka cienīgo atbildi („Tu vari gaidīt...”): „Vai nebūs jau diezgan cietumā smakts!”
…
