Jāni Akurateru pazīstam galvenokārt kā stāstu „Kalpa zēna vasara” un „Degoša sala” autoru. Jau rakstnieka laikabiedri atzinuši, ka tie ir darbi, kas dara lielu ne vien pašu J. Akurateru, bet arī visu latviešu literatūru. Nereti minētos stāstus mēdz salīdzināt. Tiem patiešām daudz līdzīga, piemēram: abi ir atmiņu tēlojumi; tajos atklājas nepiepildītas mīlas izjūtas; gan Jānis „Kalpa zēna vasarā”, gan Smailis Zimza „Degošā salā” ir autors pats. Nozīmīgākā atšķirība saskatāma Jāņa un Smaiļa raksturā. Abi gan ir sapņotāji – sapņi un skaistuma alkas mudina Jāni uz baznīcu tikai tādēļ, lai tas klausītos mūziku un apbrīnotu gleznas, savukārt Smailim šīs ilgas liek pielūgt mazo, praktisko meiteni Rūtiņu un cauri gadiem glabāt viņas dāvāto lapiņu. Taču kalpa zēns ir reālāks, viņa sapņi straujāki, zemes smaguma pilni. Viņš ir lepnāks. Ne tikai izjūtās pret saimniekmeitu Almu, bet arī pret pašu saimnieku. Smailis vairāk tic teikām un pasakām, tāpēc viņa mīlestība pret Rūtiņu ir smeldzīgāka. Abos darbos daudz vienīgi pusaudžu vai agros jaunības gados raksturīgās jūsmas un ideālisma, ko svarīgi saglabāt visu mūžu, neieslīgstot pārmērīgā prakticismā. „Lielāks kā dzīve ir dzīves sapnis” – šī doma uzskatāma par Jāņa Akuratera pasaules uzskata kopsavilkumu...
Jāņa Akuratera stāsts „Degoša sala” (1912) rakstīts kā atmiņu tēlojums. Smailis Zimza, pēc ilgiem gadiem atgriezies dzimtajā pusē, atceras savu skolas laika mīlestību – Rūtiņu. Stāstam piemīt pasīvā romantisma iezīmes, bet dzejiskās gleznās ietvertais jūtu tēlojums piešķir tam īpatnēju valdzinājumu.
„Degoša sala” (1912) tapusi 1911. gadā, uzturoties sievas mājās Seces Birzniekos un pa daļai tēva mājās Dignājas Beitānos, kad Akurateram neilgu laiku bija radusies izdevība nodoties vienīgi literāram darbam.
„Degošas salas” žanriskā specifika raksturojama kā garstāsta un atmiņu tēlojuma robežgadījums.
…
