6.Literārajā darbā ir poētiska, senatnīga, arī sarunu valoda, kurā iekļautas senu vārdu formas, piemēram, pastellēja, zofajs, lindraki u.c. Izmantoti arī svešvārdi, kuri, iespējams, ienākuši no citām valodām, piem., bufetčiks, famīlija, kozīna utt. Arī daudzi vārdi ir mums nepierasti izlocīti. Valoda ir raksturīga personām un nav pretrunīga tām. Piem., Briss runā specefiskāk un senatnīgāk, savam vecumam atbilstoši. Tekstā raksturīga ir vācu valodas iejaukšanās, ar kuru visbiežāk apzīmē izrāžu nosaukumus.
7.Poruka darbā ir salīdzinājumi: „Ansis sēdēja vēl kā mēms”, „Volframs kā kluss vīrs ir Elizabeti mīlējis” utt., metaforas: „Sirds karsti pukstēja”, „Sārtie vaigi asarās nobāl” utt., kā arī epiteti: „Bālā nakts”, „Melanholiski raudzīties” utt. Un personifikācijas: „Namu pakrēšļi līda uz rītiem”, „Mēness ziņkārīgi lūkojās” u.c. Tekstā tēlainās izteiksmes līdzekļi labāk atspoguļo darbības vietu vai tēlus un palīdz labāk uztvert rakstnieka domu.
8.Teksta rašanos, manuprāt, ir ietekmējis Jāņa Poruka dzīves laiks. Iespējams, tādēļ tas ir tipisks, romantisma laikam atbilstošs darbs.
…