Noveles ideja ir atainot to, kā cilvēks skopumā izposta savu dzīvi un par vienīgo vērtību tiek uzskatīta nauda, kura arī cilvēku padara aklu un nevērīgu pret apkārtējo pasauli. Skops cilvēks ir nelaimīgs, viņš neredz pasaules skaistumu- neprot priecāties par dabu, apkārtējiem cilvēkiem, bet visu uzmanību velta naudas uzkrāšanai, palielināšanai. „Nebūtu žēl ne mākoņu, ne kalnu, ne ezeru,” domāja viņš, „tie redzēti jau sešdesmit gadu, to varētu paciest, bet žēl ir kaut kā pavisam cita.” Novele liek aizdomāties par to, ka pārmērīgs skopums cilvēku padara vienaldzīgu ne tikai par pasauli, bet pat par cilvēkam svarīgāko- sevi pašu. Bundulis neuztraucās par savu veselību, jo tas viņam saistījās ar bezjēdzīgu naudas tērēšanu un tas liecina par to, ka cilvēka vienīgā vērtība ir nauda- tā viņam bija gluži kā apsēstība. Noveles ideja atspoguļo arī to, kādas grūtības cilvēks var pārvarēt savā skopumā. „Viņš pavadīja grūtu ziemu, un tikai no lāstekām sajuta, ka tuvojas pavasaris.” Nauda cilvēku nepadara laimīgu- un tas tiek arī atainots šajā novēlē, kā Bundulis skopuma dēļ pats sevi noveda pat līdz nāvei. „Rītā kāda māmiņa ganīdama ieraudzīja cilvēka kājas pār mārka malu, pārbijās, pameta lopus un ziņoja mājiniekiem, ka ganībās kāds cilvēks guļot mārkā.” Arī viņa nāve vēsta par to, ka cilvēks, skopumā mirstot, ir viens, pamests, nevienam nevajadzīgs. Viņa krātā bagātība bija velta, jo dzīvi viņš beidza nelaimīgs un vientuļš, pārējo cilvēku sirdīs saglabājot skopa vīra statusu. …