Izglītība, iespējams ir pati nozīmīgākā sabiedriskā sektora joma Latvijā. Visās demokrātiskās sabiedrībās tās locekļiem ir jāsaprot pieņemtie lēmumi un jāvienojas par to pieņemšanu. Latvijā ir nepieciešams izvērst plašākas diskusijas par izglītības jautājumiem pirms lēmumu pieņemšanas, nevis pēc tam.
Ne visas problēmas ir skaidri saskatāmas. Skolēniem tagad plašāk kā agrāk ir pieejamas ārvalstīs izdotās grāmatas un uzņemtās filmas. Šīs jaunās pārmaiņas izraisa pārmaiņas attieksmē un uzvedībā ārpus skolas vai sabiedrisko iestāžu ietekmes sfēras.
Citas problēmas ir skaidri redzamas. Gandrīz vienai ceturtajai daļai devītās klases beidzēju nav pietiekams sekmju līmenis, lai turpinātu izglītību.
Sorosa fonds kā vienu no problēmu jomām Latvijā ir definējis izglītības politikas un stratēģijas plānošanas un ieviešanas vājumu visos līmeņos- gan nacionālajā, gan reģionu – pašvaldību, gan atsevišķu mācību iestāžu – skolu un augstskolu līmenī. Sabiedrība un mācību iestādes joprojām vāji apzinās izglītības sistēmas saikni ar darba tirgu, sabiedrības labklājību un iespējas ar politikas palīdzību veicināt izglītības attīstību.
Latvijā varēja un varēs iegūt labu izglītību, daudz cilvēku no Latvijas studē ārvalstīs, atsevišķi skolēni gūst panākumus starptautiskajās olimpiādēs. Tomēr izglītības sistēmā kopumā ir redzamas nopietnas problēmas – trūkst vienotas izglītības attīstības plāna, pieaug to skolēnu skaits, kas neapmeklē skolu, skolotāju prestižs sabiedrības acīs krīt, tālākizglītības un pieaugušo izglītības iespējas ir nepietiekamas.
Eksperti nopietnākās problēmas iedala trijās grupās;
1)pārvalde un organizācija:
2) finansējuma atbilstība un tā sadale;
3) nepietiekama sistēmas sociālā saliedētība.…