Laika gaitā, mainoties Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanai, mainoties iedzīvotāju skaitam, pilsētu lielumam un apdzīvotībai, mainās arī skolu skaits, kā arī skolēnu skaits katrā klasē. Katram laikam skolu apvienošanai un sadalīšanai ir bijuši savi iemesli. Mūsu vecvecvecāki, varbūt arī vecvecāki savulaik mācījās tikai sešus, vēlāk septiņus gadus, turklāt skolu gaitu grafiks bija tieši pakārtots lauku darbu sezonalitātei, piemēram, pļaujas un ražas novākšanas laikā rudenī par mācīšanos nevarēja būt ne runas. Protams, ka tikko minētajā laika periodā arī nebija lielu ekspektāciju par saņemtās izglītības augstajiem standartiem – galvenais bija iegūt prasmes elementārajās zinībās, sākot ar lasīšanu, rakstīšanu utml., bet par padziļinātāku zināšanu apguvi varēja sapņot retais, apmeklējot tālākizglītības iestādes, kā vidusskolas vai pat augstskolas. Protams, ka atšķirīgs bija arī skolu lielums atkarībā no ģeogrāfiskās lokalizācijas u.c. faktoriem. Ņemot vērā iepriekšminētos faktorus, 20.gs. sākumā lauku skolās, protams, nebija daudz skolēnu, bija apvienotās klases, jo katrā klasē bija pa dažiem skolēniem. …