1943. gada 25.jūlijā karalis Viktors Emanuels atcēla Musolini no valdības galvas amata. Viņa vietu ieņēma maršals Badoljo. Musolini arestēja, fašistiskā partija tika aizliegta, sākās politieslodzīto amnestija un jaunā valdība uzsāka sarunas ar sabiedrotajiem. 3.septembrī Badoljo parakstīja Itālijas kapitulācijas aktu. Vācija bija zaudējusi vienu no galvenajiem sabiedrotajiem karā.
No kara Itālija izgāja ar dezorganizētu ekonomiku, tā bija zaudējusi trešo daļu savu nacionālo bagātību. Piektā daļa rūpniecības uzņēmumu bija pārvērsta drupās. Apmēram 2 milj. Itāliešu nevarēja atrast darbu. Apmēram pusei zemnieku nebija savas zemes.
Jau Pretošanās kustības gados Itālijā izveidojās antifašistiski demokrātisks darbaļaužu bloks, kuru veidoja komunisti, sociālisti un katoļi. Šādas savienības pastāvēšana un Itālijas Komunistiskā partijas autoritātes pieaugums satrauca valdošās šķiras. Komunistiem pretstatā bija Kristīgi demokrātiskā partija, kurā ar Vatikāna palīdzību tika iesaistīti strādnieki, zemnieki un pilsētas sīkburžuāzija. Balstoties uz katoļu baznīcu, kā arī uz angļu un amerikāņu militāro varas iestāžu aizbildniecību, par valdības galvu kļuva Kristīgi demokrātiskās partijas līderis Alčide de Gasperī.
Pēc kara Itālijā sākās cīņa par republiku.
…