Dzeja bērniem – viens no latviešu bērnu literatūras pamatveidiem gan literatūras vēsturē, gan mūsdienās, jo visos laikos dzejas poētiskie līdzekļi rakstniekam šķituši piemēroti pasaules skaistuma, daudzveidības un sarežģītības atklāšanai. 1838. gadā tiek publicēts Anša Līventāla dzejolis “Matīsiņš”, kas uzskatāms par pirmo dzejoli bērniem latviešu literatūrā, pēc tam arī pirmie dzejoļu krājumi bērniem.
Dzejai ir svarīga loma cilvēka pasaules apguves procesā, īpaši bērnībā, kad izziņas darbība ir viena no galvenajām. Pasaules izziņa iet roku rokā ar vērtēšanu, jo pēc objekta īpašību noskaidrošanas ir nepieciešamība to novērtēt saistībā ar savām vajadzībām un interesēm, tādēļ pasaules apguve ir arī vērtīborientācija.
Padomju laiku sākumposmā – 50. - 60. gados – latviešu bērnu dzeja pārsvarā ir maza bērna ikdienu tēlojoši rotaļīgi dzejolīši, bieži ar komisku atgadījumu un bērnu kļūmīšu atainojumu vai kādu visai klaji paustu pamācību. 70. - 90. gadu dzejā bērniem arvien vairāk jūtams nopietnāks dzīves skatījums, atklājas dzīves daudzveidība līdz pat nopietnu eksistenciālu jautājumu risinājuma plašā emocionālā amplitūdā – no patiesa prieka līdz pat traģiskām izjūtām.
Dzeja bērniem paver plašu un vispusīgu pasaules ainu, kurā ir gan ārējā, priekšmetiskā, gan garīgā, gan sociālā sfēra.
Dzejnieki rosina bērnus pasauli izzināt dažādi – sastopam gan nopietnu sarunu par lietu un parādību izskatu, darbību, būtību, gan bērnišķīgi rotaļīgu pasaules norišu tvērumu. Dzejnieks bērnam piedāvā valodas, vārdu, jēdzienu, skaņu rotaļu, kam līdiz nāk komika, absurds, ačgārnība, kas savukārt raisa smaidu, nereti arī smieklus. Efekts ir lielāks, iespaids dziļāks, un dzejas iedarbība spēcīgāka.
…