Islandes iekļaušana Ziemeļeiropas dabas kompleksā ir visai nosacīta.Butībā tā ir dabas teritorija ,kas krasi atšķiras no pārējās Ziemeļeiropas.Šo atšķirību nosaka tas,ka Islande ir sala ar citādu ģeoloģiskās attīstības vēsturi ,tajā ir darbīgi vulkāni un ir apledojums.
Tuvojoties Islandei,jau iztālēm no lidmašīnas var saskatīt augsto vulkānisko masīvu mirdzošās ledus cepures.Pa ielejām lejup slīdošie ledāji no augšas šķiet kā sastinguši ūdenskritumi.Žilbinoši baltie sniega un ledus laukumi kontrastaini izceļas uz melnās lavas fona.Salu ieskauj zilgmainās Ziemeļatlantijas bezgalīgums,baltie putu vainagi sašķīst pret stāvajiem krastiem.Dīvainie,melnie lavas lauki līdzinās tumšai ,bangojošai jūrai,kas pārakmeņojusies.
Islande lieluma ziņā ir otra lielākā sala Eiropā aiz Lielbritānijas.Tās platība ir 103 000 km2,garums austrumu -rietumu virzienā – 500 km,platums ziemeļu – dienvidu virzienā – 300km.
Islande atrodas it kā uz Arktikas sliekšņa : salas galējais ziemeļu punkts – Rifstaungi zemesrags – sasniedz gandrīz ziemeļu polāro loku.Arktikas ledaino elpu padara maigāku siltā Ziemeļatlantijas straume,kas plūst gar salas krastiem.Tāpēc dabas apstākļi Islandē nav tik skarbi kā citos piepolārajos apgabalos.
Islandi atklāja skandināvu jūrasbraucēji 867. – 870.gadā.Tā nebija apdzīvota.Vēlāk salā galvenokārt apmetās izceļotāji no Norvēģijas.…
