Īpašumtiesību pamatā ir absolūtā vara par lietu.
Īpašnieks ir tiesīgs rīkoties ar sev piederošu mantu pēc saviem ieskatiem. Pilnīgās varas tiesības ļauj īpašniekam slēgt visa veida darījumus un atsavināt savu mantu civiltiesībās un citos normatīvajos aktos paredzētā kārtībā. Saskaņā ar lietu tiesībām.
Par īpašuma priekšmetu var būt viss, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības. No apgrozības izņemto priekšmetu apriti un piederību regulē speciālie likumi.To iegūšana vai atsavināšana var tikt ierobežota ar licencēšanu un speciālo atļauju izsniegšanu.
Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Absolūtā īpašnieka vara pār lietu var tikt aprobežota par labu citam īpašniekam vai sabiedrībai kopumā .Visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.
Pastāv divi galvenie īpašumu tiesību ierobežojumi, jeb īpašnieka absolūtās varas aprobežojumi:
citu kopīpašnieku interesēs, ja lieta pieder vairākām personām domājamās daļās;
sabiedriskajās interesēs ar likumu, lēmumu, līgumu vai testamentu.
Attiecībā uz lietām, aprobežojumi tiek iedalīti vairākās grupās:
būvju un ēku lietošanas tiesību ierobežojumi;
ietaišu un apstādījumu lietošanas tiesību ierobežojumi;
ūdeņu lietošanas tiesību ierobežojumi;
mežu lietošanas tiesību ierobežojumi.…
