– Kas tevi pamudināja izvēlēties sociālo pedagoģiju? Vai tas bija mērķtiecīgs lēmums vai spontāna izvēle?
– Es noteikti nebiju no impulsīvajiem studentiem. Profesijas izvēle man nebija netīša – lai arī sabiedrībā valda uzskats, ka par pedagogiem mācās vai nu pašaizliedzīgi entuziasti, kam tas ir aicinājums, vai tie, kas nekur citur vienkārši netiek. Mani nekad nekas cits nav interesējis. Jau pēc 9. klases zināju, ka palikšu vidusskolā un pēc tam mācīšos par sociālo pedagogu. Tajā laikā man bija četrus piecus gadus vecāks paziņa, kurš studēja sociālo pedagoģiju. Viņš mani arī iepazīstināja ar profesiju – tas aizrāva, šķita interesanti. Zināju, ka studēšu tieši to. Iestājos un vēlāk veiksmīgi tiku budžeta grupā. Visus četrus gadus saspringti mācījos, lai neizkristu no budžeta grupas. Atminos, ka vidusskolā neaizrāvos ar matemātiku, jo zināju, ka tā nebūs galvenā nepieciešamība. Sanāk, ka es laikus apzināti nolēmu palīdzēt cilvēkiem un negarlaikoties. Nespēju iedomāties, ka es strādātu birojā. Protams, tas ir cienījams darbs, bet – ne man.