90.-os gados Internets auga prātam neaptverami. Tas izplatījās ātrāk nekā mobilie tālruņi un faksa aparāti un tas ir izkāpis ārpus saviem oriģināli paredzētajiem mērķiem – kalpot militārajām un pētniecības institūcijām. Kāpēc cilvēki vēlas būt Internetā? Viens no galvenajiem iemesliem ir – brīvība; Internets ir rets un īsts piemērs īstai, modernai un funkcionālai anarhijai. Internets nav uzņēmums, tam nav oficiālu cenzoru, priekšnieku, valžu vai akciju turētāju. Interneta principam, ka katrs mezgls var runāt ar citu mezglu kā līdzīgs ar līdzīgu, nav sociālu vai politisku, bet gan tīri tehniski iemesli. Internets kā tāds neprasa maksu par tālas distances pakalpojumu atšķirībā, piemēram, no telefona zvana. Turklāt tas arī neprasa maksāt par pieejas laiku – Internets kā tāds vispār neprasa nekādas maksas. Internets ir kā institūcija, kas pretojas institucionalizācijai: Internets pieder visiem un nevienam. Kādreiz NSFNET lielā ātruma un plašās caurlaidības līnijas bija apzīmētas kā „interneta mugurkauls” un šo līniju īpašnieki varēja būt kā Interneta karaļi, tomēr mūsdienās šādi „mugurkauli” ir viscaur pasaulē – mūsdienās pat privātais dators var kļūt par Interneta mezglu.
Ko cilvēks dara Internetā? Pamatā četras lietas:
1) Elektroniskais pasts – kā elektronisks teksts, par kura nosūtīšanu nav jāmaksā un kuram var pievienot dažādus pielikumus (bildes, programmas, un tml.);
2) diskusiju grupas – jaunumu, debašu un strīdu pasaule, plašāk pazīstams kā USENET, kas drīzāk ir nevis kā fizisks tīkls, bet gan kā dažādu pārliecību sociāla sanāksmju vieta;
3) attālinātā skaitļošana – ARPANET pamatideja, kas arvien tiek izmantota;
4) failu pārsūtīšana – ļauj lietotājiem iegūt visdažādākos failus.
…