1. Informācijas atklātība
Jēdziens “atklātība” norāda gan uz to, ka persona ir jāinformē par apsvērumiem, kas ir ņemti vērā lēmumu pieņemšanas procesā, gan arī uz to, ka personai ir tiesības iepazīties ar visiem dokumentiem vai citiem materiāliem, kas izmantoti lēmumu pieņemšanas procesā.
Informācijas atklātība ir pirmais nepieciešamais, visvieglākais solis virzienā uz sabiedriskās attieksmes maiņu. Tas ir būtisks valsts un sabiedrības saziņas veids. Tā norāda uz normatīvo pieeju (akceptēts arī Latvijā), informācijas plūsmas jautājumu risināšanā. Normatīvās pieejas mērķis ir samazināt nepieejamās informācijas apjomu līdz minimumam.
Sabiedrība ir jānodrošina ar informāciju, lai „gan mediji, gan nevalstiskais sektors ar profesionālu un argumentētu viedokli varētu palīdzēt valdībai nodrošināt, ka mūsu kopīgām investīcijām panākta vislielākā atdeve un labākie rezultāti” (A. Ūbelis, „Sabiedrības investīciju atklātība”, Diena, 28.10.04.).
Latvijā pat iepirkuma procedūrai, kurai ir vismaz par kārtu zemāka nozīmība nekā sabiedrisko investīciju procesam, ir augstāki atklātības standarti. Iepirkuma procedūrā tiek publiskots gan finansējuma apjoms, gan iepirkuma priekšmets.
Informācijas atklātības principi.
Informācijas atklātības principa mērķis ir slēpjamās informācijas apjoma samazināšana. Normatīvā pieeja informācijas atklātības principa realizācijā pieprasa maksimālu informācijas atklātību.
Informācijas atklātības principam ir divējāda daba. No vienas puses, tā ir liberālas demokrātijas vērtību sistēmas un cilvēktiesību norma, kas nodrošina personai tiesības būt informētai par valsts pārvaldi un kas valsts pārvaldei uzliek pienākumu būt atklātai un informēt personu ne tikai par tās darbību kopumā, bet arī pēc pieprasījuma sniegt ziņas par personu interesējošiem jautājumiem. No otras puses, informācijas atklātības princips ir instruments, ko sabiedrība izmanto valsts pārvaldes darba kontrolei, tādējādi ietekmējot pārvaldes kvalitāti.
