„Intelektuālais īpašums” ir dažādi nemateriāli labumi, zināšanas, pieredze un citi līdzīgi objekti, ko raksturo to nemateriālā daba un fakta, ka tos var izteikt un novērtēt naudā vai citos mantiska rakstura ekvivalentos. Un reize arī intelektuālais īpašums ir juridiska kategorija ar noteiktu saturu.
Runājot par intelektuālo īpašumu jēdziena saturs parasti netiek precīzi atklāts, toties tiek uzskaitītus tā apjoms, līdz ar to uzmanība vairāk tiek pievērsta tā apjomam, nevis saturam.
Kā galvenās autortiesību atšķirības no īpašuma tiesībām visās teorijās tiek uzsvērts tiesību terminētais raksturs, nemantiskās tiesības, objektu pavairošanas neierobežotā iespēja un to lietošanas specifika.
Stokholmas 1967.gada 14.jīlija konvencijas 2.pantā noteikts, ka par intelektuālo īpašumu tiek uzskatītas tiesības, kas attiecas uz: literārajiem, mākslinieciskajiem un zinātniskajiem darbiem; mākslinieku interpretētāju interpretācijām un aktieru izpildītāju izpildījumiem, fonogrammām un radioraidījumiem; izgudrojumiem jebkurā cilvēku darbības jomā; zinātniskajiem atklājumiem; dizainparaugiem un industriālajiem modeļiem; preču, tirdzniecības un pakalpojumu zīmēm, kā arī komercnosaukumiem un firmas zīmēm; aizsardzība pret negodīgu konkurenci; un visām citām tiesībām, kas attiecas uz intelektuālo darbību industriālajā, zinātniskajā, literārajā un mākslinieciskajā jomā.
Savukārt, saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas līguma par intelektuālā īpašuma aspektiem, kas saistīti ar tirdzniecību, 1.2.pantā redakciju ar intelektuālo īpašumu saprot autortiesības un blakustiesības, preču un tirdzniecības zīmes, ģeogrāfiskos nosaukumus, rūpnieciskos dizainparaugus un modeļus, patentētus izgudrojumus, pusvadītāju izstrādājumu shēmu topogrāfijas un neizziņotu informāciju.
…
