1.Intelektuālā īpašuma jēdziens, veidi, principi.
Intelektuālais īpašums ir īpašumtiesību paveids, kas regulē tiesības uz bezķermeniskām lietām, garīgās darbības produktiem, piešķirot īpašniekam monopoltiesības uz šiem produktiem, kā arī nosaka šo monopoltiesību robežas. Intelektuālā īpašumu var raksturot arī kā tiesības uz lietām, kuras rodas cilvēka intelektuālās darbības rezultātā. Šādas tiesība izpaužas kā aizliegums izmantot kāda cilvēka intelektuālo īpašumu kādai citai personai, piem. aizliegums izgatavot neatļautu pirātisku kopiju no video vai audioieraksta. Saskaņā ar Latvijas tiesību tradīcijām un normām, amorālās tiesības dēvē arī par personiskajām nemantiskajām tiesībām. Intelektuālais īpašums ir tiesiskā attiecība, kad vienai pusei ir tiesības attiecībā pret jebkuru citu personu (absolūtā tiesiskā attiecība). Taču atšķirībā no parastajām īpašumtiesībām, intelektuālā īpašuma izmantošana saistīta ar īpašnieka komerciālu aktivitāti, lai gūtu mantisku labumu no sava īpašuma. Intelektuālais īpašums būtiski atšķiras no pārējiem īpašuma objektiem ar tā aizsardzību. Izšķir vismaz piecus dažādus intelektuālā īpašuma nodrošināšanas veidus, kas praktiski ietekmē intelektuālā īpaš. aizsargāšanas iespējas: 1) absolūts monopols tirgū, 2) kvalificēts monopols, 3) monopols kādas konkrētas personas jaunrades produkta lietošanai tirgū, 4), piespiedu licence, 5) noteikumi par negodīgu konkurenci. Tāpat kā jebkurš civiltiesību objekts, intelektuālais īpašums var būt līguma priekšmets.…