Eiropas vienotības domas aizmetņi
Idejas par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējās pakļaušanās pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās 14.gadsimtā. Šo dažādo koncepciju kopsaucējs bija vēlme atrast veidu, kā panākt savstarpējo ķildu izlīgumu. Šinī laikmetā Eiropas tautām iekšējās nesaskaņas starp vēl vienotās kristīgās saimes vadošiem locekļiem nebija grēks, kas nodarbinātu tā laika prātus, kā to novērst. Ideālistiskās ieceres par to, ka kopība būtu ļoti vēlama, radās apstākļos, kad Eiropas sabiedrības veidoja stipri citādas valstis pēc juridiskā, politiskā un teritoriālā veidola nekā šodien. Vairākiem šādu ideju autoriem instinktīvi šķita, ka tāda apvienība izraisītu vispārējās labklājības pacēlumu, jo tā pavērtu plašas tirdzniecības iespējas. Ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm kā konkrētu šādas federācijas īstenojumu parādījās 19. gadsimta sākumā.
Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem uzskatāmas franču publicista Pjēra Dibuā domas izteiktas četrās grāmatās, kuras uzrakstītas starp 1300. un 1308. Francijas karaļa Filipa 4 skaistā īslaicīgais pārstāvis Dibuā popularizēja un izplatīja, iespējams, paša karaļa ideju par Francijas karaļa vietu Eiropas valstu priekšgalā. Viņa koncepcija atbalstīja laicīgo varu tās cīņā ar pārvalstiskās kristīgās baznīcas virsvaldnieku - Romas pāvestu. Dibuā pieteica dažas idejas, kuras skan ļoti moderni. Viņš aicināja izveidot valdnieku pilnvaroto darba grupu, kas strādātu nepārtraukti, risinot problēmas.
17. gadsimtā Francijas karalis Anrī 4 esot pārspriedis Eiropas federācijas izveidošanu ar savu ministru Silī. Pēc ziņām, kuras Silī izpauda tikai pēc Anrī nāves 1610. gadā, karalis izstrādājis koncepciju par federāciju, kas atturētu Turcijas Impēriju no kārdinājuma iebrukt Eiropā un izdzītu Krievijas caru no Eiropas. Lielajā apvienībā kā suverēnas dalībvalstis bija paredzētas sešas karaļvalstis, piecas republikas un četras grāfistes, kopā piecpadsmit subjekti. Anrī valdīšanas laikā (1589-1610 gadam) koncepcija reāli neizpaudās nedz diplomātijas jomā, nedz pat publicistikā. Silī ieguldījums federācijas idejas attīstībā ir viņa personīgais prestižs, kas izraisīja ap šo domu pārrunas gadu simteņa garumā pēc tam.
17. gadsimta beigās Eiropas federācija ideju sāka apspriest kā starpvalstu attiecību modeli, bez ārējā ienaidnieka piesaukšanas. Angļu kvēkers Viljams Pens 1693. gadā izvirzīja priekšlikumu par Eiropas mēroga parlamentu, kura deputāti pārstāvētu atsevišķas valstis. Eiropas mēroga pārnacionālā armija, kas būtu pakļauta tieši un vienīgi šim parlamentam, pieskatītu lēmumu ievērošanu, garantētu iekšējo un ārējo mieru. Šāda apvienība veicinātu Eiropas tautu labklājības pacēlumu.
Suverēnu valstu brīva apvienība. Pena un Silī idejas atsaucas un klasiskās Grieķijas amfiktionijas līgām. Sākot ar 18. gadsimtu, šie priekšlikumi izraisīja filozofiskas diskusijas. Viņu ideju loģisko konsekvenci apskatīja filozofs Žans Žaks Ruso. Ruso federāciju bija paredzēts veidot no 16 formulējumiem, tajā skaitā Romas pāvesta valsts, tomēr bez Kurzemes hercogistes. Šī iedomātā apvienība – redzami pārņēma Šveices Konfederācijas iekārtu. Ievērojams priekšnosacījums bija tāds, ka dalībvalstīm nebija tiesību izstāties no šīs federācijas. Savos rakstos Ruso aplūkoja nopietnu eksistenciālu problēmu, kas traucētu šāda veida kopvalstu stabilitāti, ka vienas dalībvalsts intereses, pat kopīgā miera saglabāšanas nolūkos, varētu tikt īstenotas uz citas dalībvalsts rēķina. Vairākas modernas idejas par to, kāda varētu izskatīties Eiropas kopvalsts, kas radusies brīvprātīgā veidā, atrodamas Imanuela Kanta rakstos. Pretstatā Ruso, Kants saskatīja nepieciešamību pieļaut dalībvalstīm tiesības atteikties no piederības kopvalstij. Viņa piedāvātā federācija bija virsbūve suverēnām valstīm, nevis tieša Eiropas mēroga valdība.
…
