1989.gadā tika sasauktas visas ieinteresētās puses uz starpvaldību konferenci, kuras uzdevums bija izveidot Ekonomikas un monetāro savienību. Pēc Vācijas apvienošanās tika nolemts sasaukt vēl vienu starpvaldību konferenci, lai izveidotu arī politisku savienību.
Šo divu starpvaldību konferenču rezultāts bija līgums par Eiropas Savienību, kuru dalībvalstis parakstīja 1992.gada februārī Māstrihtā, Nīderlandē. Māstrihtas līgums izveidoja Eiropas Savienību, paplašinot dalībvalstu sadarbību un iekļaujot jaunas sadarbības sfēras.
Jaunā, paplašinātā sadarbība, kas līdz ar Līgumu par ES stājās spēkā 1993.gada 1.novembrī, iedalīta trīs pīlāros. Pirmais pīlārs ietver sevī agrākās sadarbības formas un sfēras Eiropas Kopienā, kā arī Ekonomiskās un monetārās savienības izveides plānus un noteikumus. Otro pīlāru veido Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP), bet trešais iekļauj sevī sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā. Māstrihtas līgums nosaka arī virkni jaunu ES darbības sfēru, piemēram, jautājumus, kas skar veselības aizsardzību, patērētāju tiesību aizsardzību, kultūras politiku un kopīgus projektus transporta un komunikāciju sfērā.
Stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, Eiropas Kopiena kļuvusi par ES sastāvdaļu, uz ko norāda fakts, ka ES dalībvalstis savas lemšanas tiesības daļēji ir deleģējušas ES institūcijām lielākoties tikai Kopienas sadarbības sfērās, proti, pirmā pīlāra sfērā. Turklāt Eiropas Savienībai netiek piešķirts juridiskās personas statuss, kas nozīmē, ka arī turpmāk starptautiskos līgumus ES vārdā paraksta Eiropas Kopiena, taču tas nemazina savienības lielo politisko nozīmi tās dalībvalstu dzīvē.
Amsterdamas līgums
Amsterdamas līgums kā trešā lielā reformu pakete Eiropas Kopienu līgumu pārstrādei saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu un Māstrihtas līgumu tika izstrādāts 1996./97.gada starpvaldību konferencē. Par šīs konferences centrālo mērķi kļuva Savienības institucionālās rīcībspējas saglabāšana, ņemot vērā ES paplašināšanos. Līgums tika parakstīts 1997.gada 2.oktobrī Amsterdamā, un stājās spēkā 1999.gada 1.maijā. Jāatzīmē, ka Amsterdamas līgums neaizvieto pārējos līgumus, bet gan papildina tos. Saskaņā ar to tiek definētas jaunas ES kompetences sfēras. Galvenie jauninājumi šajā līgumā ir saistīti ar Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu, robežapsardzību, tieslietu sistēmas nostiprināšanu, sadarbību patvēruma un imigrācijas jautājumiem, kā arī tiek pievērsta lielāka uzmanība sociālajiem jautājumiem – pilsoņu nodarbinātībai, labklājības līmeņa izlīdzināšanai.
Eiropas Savienības paplašināšanās
Romas līgumā izveidotās sešu valstu savienības paplašināšanās par šodienas ES ar 25 dalībvalstīm notika 5 kārtās, tika pabeigta 2004.gada 1.maijā. Šī pēdējā paplašināšanās kārta ir apjomīgākā valstu skaita ziņā visā savienības vēsturē, kad no 13 kandidātvalstīm dalībvalstu statusu ieguva 10.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 49.pantu (bijušais O pants) pieteikumu iestāties ES var iesniegt jebkura Eiropas valsts, lai gan nav skaidrības par Eiropas robežām – tās līgumos nav definētas. Toties jaunajā Konstitūcijas projektā ir norādīts, ka nepastāv oficiāla definīcija vārdam „Eiropa”, taču noteikts, ka tas ietver ģeogrāfiskus, vēsturiskus un kultūras elementus, kas kopā veido Eiropas identitāti. Eiropas Komisija par iesniegto pieteikumu sagatavo atzinumu ar priekšlikumiem iestāšanās sarunu uzsākšanai. Šis atzinums tiek izskatīts Eiropadomē, kurā tad arī tiek pieņemts lēmums, vai ar attiecīgo valsti tiks sāktas iestāšanās sarunas. Iestāšanās sarunas norisinās Starpvaldību konferences veidā starp ES dalībvalstīm un kandidātvalsti. Sekmīgu sarunu rezultātā tiek sagatavots iestāšanās līgums. Lai šis līgums stātos spēkā, tas ir jāapstiprina katras ES dalībvalsts parlamentam, kā arī Eiropas Parlamentam.
…
