Integrācijas būtība un formas

Starptautiskā ekonomiskā integrācija ir valstu cieša ekonomiskā savienība ar vienādiem spēles pamatnoteikumiem.1 Praktiski integrāciju sāka īstenot sešas Centrāleiropas valstis – Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Itālija un VFR- noslēdzot 1957. gadā t.s. Romas līgumu.
Integrācijā ir trīs galvenie noteikumi:
• Brīvā preču kustība bez muitas, subsīdijām;
• Brīva cilvēku kustība bez vizam integrētā telpā, t.s. Eiropas Kopienā;
• Brīva naudas līdzekļu, investīciju kustība.2
Attiecībā uz trešām valstīm muita, kvotas, subsīdijas un vīzas saglabājas. Vienlaikus veidojas „Zaļā Eiropa”- lauksaimniecības integrācija, „Zila Eiropa”- vienošanās par zvejošanas reģioniem un zivju zvejas kvotām.
Integrācijas pamatidēja- sekmēt konkurenci, lai šādi celtu ražošanas efektivitāti. Sāncenši, kurus vajadzēja uzveikt, bija visupirms ASV un Japāna.
Integrācijas principi sevi attaisnoja, kaut arī ES locekļi brīžiem saķērās cīņā visādos zivju, aitu, vīna un augļu karos. Panākumi risināja citas Eiropas valstis pievienoties starta sešniekiem, un šodien Eiropas lielākā integratīvā apvienībā aptver 15 valstis. Dibināja arī Eiropas brīvās tirdzniecības asociāciju ar vājākām iekšējiem saitēm.
Ar ES cieši sadarbojas „Eiratoms”- atomenerģijas ražošanas un sadales savienība. Ar laiku izveidoja Eiropas valūtas savienību ar Bretonvudsas un Jamaikas sistēmas elementiem. Jauns posms ES attīstībā saistījās ar 90. gadu mijas Māstrihtas vienošanas. Integrātīva apvienība pārtop par ES. ES balstījās uz trīs principiem:
• Vienotais tirgus un monetārā politika;
• Ārējā aizsardzība;
• Sadarbība iekšējā un tiesību politikā, kas aptvēra politiku attiecībā uz bēgļiem, politiskā patvēruma lūdzējiem, imigrācijas politiku, organizēto noziedzību, terorismu.3
…