„Biheiviorisma revolūcija” mainīja radušos situāciju. Tā vietā, lai ņemtu politisko iestāžu funkcijas pēc to nomināla, biheivioristi centās izskaidrot kā un kādēļ cilvēki rīkojās reālajā dzīvē, tādējādi norādot uz politikas trūkumiem. Svarīgākie trūkumi bija tādi, ka politikā bija daudz vairāk pētniecības objektu, savukārt trūka lēmumu pieņemšanas un īsenošanas procedūru. Tā un citu iemeslu iespaidā 20. Gadsimta 80-o gadu beigās institucionālisms „atgriezās no jauna”, jo iekšējie jauno paradigmu ierobežojumi kļuva skaidri. „Jaunais” insitucionālisms radās kā reakcija uz „zem-socializēto” dominējošo pieeju raksturu disciplīnā, jo kā biheiviorisms tā racionālās izvēles teorija ignorēja institūcijas kā vienkāršu individuālo preferenču kopumu. Gūdins un Klingemans (Goodin and Klingemann) apraksta tā saucamo „Jauno institucionalismu” kā „nākamo revolūciju” piltoloģijā.
Jaunie institucionalisti iepretim „agrīnā” institucionālisma pārstāvjiem laboja nepilnības un tagad, līdzīgi kā to ieteica biheivioristi, saista politiku kā ar neformālām politiskās dzīves atziņām, tā arī ar formālām konstitūcijām un organizācijas struktūrām. Jauna pieeja ir iestāžu vērtību un varas attiecību īstenošanai. Kardināli „jaunie institucionālisti” interesējas ne vien ar iestāžu ietekmi uz cilvēkiem, bet arī par mijiedarbību starp iestādēm un cilvēkiem.
Tradicionālais institucionalisms
…