Nacionālā inovāciju koncepcija ir pieņemta MK 27.02.2001. sēdē.
Problēmas izklāsts.
Latvijai, kā mazai atvērtas ekonomikas valstij, tautsaimniecības strauja izaugsme un sociālās labklājības pieaugums lielā mērā ir atkarīgs no spējas radīt un realizēt konkurētspējīgas preces un pakalpojumus pasaules tirgū. Lai palielinātu valsts kopējo konkurētspēju, nepieciešama mērķtiecīgas valsts inovatīvās politikas īstenošana, kura veicinātu jaunu, uz zināšanām balstīto nozaru paātrinātu attīstību un preču ar augstu pievienoto vērtību īpatsvara palielināšanu tradicionālajās nozarēs. Ekonomiski spēcīgāko pasaules valstu attīstības pieredze uzskatāmi parāda, ka pēdējos gadu desmitus tās ir gājušas pa inovācijām atvērtas ekonomikas veidošanas ceļu. Ekonomikas globalizācija un straujā tehnoloģiju attīstība dažām valstīm rada unikālas iespējas straujai attīstībai, citām – draudus ekonomiskai stagnācijai un pat lejupslīdei. Spēja radīt jaunas idejas un tās komerciāli izmantot ir ekonomiskās izaugsmes galvenais virzītājspēks. Šis process ir nozīmīgs visiem uzņēmējdarbības virzieniem un nozarēm (rūpniecībai, pakalpojumiem, tūrismam, lauksaimniecībai), visu veidu uzņēmumiem (mikro, maziem, vidējiem, lieliem un transnacionāliem uzņēmumiem), kā arī visiem sociālajiem slāņiem un reģioniem. Ekonomiskās attīstības dinamiku vairs nenosaka tikai tradicionālie resursi – dabas bagātības, darbaspēks, kapitāls un klasiskās rūpniecības un lauksaimniecības nozares, bet gan, arvien lielākā mērā, uz augstām tehnoloģijām balstītās nozares. Augsto tehnoloģiju komponente ir kļuvusi par galveno konkurētspējas un pievienotās vērtības avotu visās tautsaimniecības nozarēs. Savukārt, uz augstām tehnoloģijām bāzētie uzņēmumi un augsto tehnoloģiju pielietošana tradicionālo nozaru uzņēmumos attīstās tikai tādā ekonomiskajā vidē, kas ir labvēlīga inovācijām un inovatīvai darbībai, t.i., valstīs, kas konsekventi realizē nacionālo inovatīvās attīstības politiku un kur sekmīgi darbojas nacionālā inovāciju sistēma.
Inovācija (inovatīvā darbība) ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā (izstrādājot nacionālo inovāciju programmu definīcija tiks papildināta ar konkrētiem kritērijiem, kas kalpos inovatīvo procesu izvērtēšanai).
Valsts inovatīvās attīstības politika ir vadības uzsākto, veikto un koordinēto pasākumu kopums: likumdošanas akti un administratīvās normas, prioritātes un to noteikšanas mehānismi, realizācijas instrumenti u.c., kas nodrošina saskaņotu, ilgspējīgu un līdzsvarotu inovatīvo darbību.
Nacionālā Inovāciju Sistēma ir valsts tautsaimniecības struktūras un vide, kas nepieciešamas produktīvai inovatīvai darbībai. Inovāciju sistēmai ir četras pamatsastāvdaļas: 1) pētniecība (izglītība un zinātne); 2) uzņēmējdarbība; 3) investīcijas (finansu sistēma); 4) likumdošana.
Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nostādnes nepārprotami parāda, ka nacionālā politika un stratēģija inovāciju jomā ir tās ilgtermiņa ekonomiskās attīstības un sabiedrības intelektuālās izaugsmes garants un pamats, lai veidotu tādu ekonomiku, kuru uz 21.gadu simta sliekšņa sauc par „jauno ekonomiku” vai „zināšanu ekonomiku”. Ekonomiskās attīstības orientāciju uz inovatīvo darbību praksē jau ir apliecinājušas tādas salīdzinoši mazas valstis kā Somija, Īrija, Izraēla, nemaz nerunājot par mazām Dienvidaustrumāzijas valstīm. Skaidru nostāju inovāciju politikas jomā ir izteikušas arī mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva.…
