Tiesību sistematizācija – ir tiesību sistēmas nodrošināšanas darbība, kas noved spēkā esošos normatīvos aktus kopējā, saskaņotā sistēmā.[1]
Tiesību sistematizācija tiek panākta ar diviem, kvalitatīvi atšķirīgiem, pēc juridiskās dabas dažādiem paņēmieniem: pirmais ir tiesību kodifikācija, otrais – esošo normatīvo aktu inkorporācija.
Inkorporācija ir vieglākais un tāpēc lielākam tiesību subjektu skaitam pieejamākais sistematizācijas veids. Latīņu vārds corpore nozīmē „kopējais”, un attiecīgi incorporeatio ir jāsaprot ka „ieslēgšana” vai „ieviešana”.
Kad runa iet par tiesību inkorporāciju, tad ar to saprot juridisko dokumentu apkopošanu pēc ārējo pazīmju skaita un to fiksēšanu uz papīra (krājumos) vai elektroniska veidā (meklēšanas sistēmās).
Inkorporācija – ir tiesību akta apkopojums viena krājumā pēc noteiktiem kritērijiem bez jebkādas to satura vai formas izmaiņas.[2]
Aļeksejevs S. S. Sava grāmatā „Общая теория и право” piedāvā sekojošu inkorporācijas definīciju: inkorporācija – ir normatīvo aktu sistematizācija, ievietojot tos viena krājumā vai citos izdevumos noteikta sistēmā. Vēl viņš raksta, ka inkorporācija ir tikai spēkā esošo normatīvo aktu apkopošana. Inkorporētie akti, tiek izvietoti pēc noteiktas sistēmas, pateicoties kam tos ir viegli atrast un pielietot. Dažos gadījumos inkorporācija var tikt skatīta kā starp pakāpe, sagatavošanas stadija sistēmiskai tiesību jaunradei – kodifikācijai. Bet daži likumdošanas orgāni pieprasa tikai inkorporatīvo apstrādi, un ne visa likumdošana var būt kodificēta. Tāpēc inkorporācijai ir patstāvīga ievērojama nozīme.[3]
Inkorporācijas mērķi:
1. juridisko dokumentu sistēmas uzturēšana darba stāvoklī;
2. plaša personu loka nodrošināšana ar likuma tekstiem un citiem normatīvajiem aktiem.[4]
…
