Nav iespējams objektīvi novērtēt nevienu dzejas darbu, nav tādu līdzekļu vai formulu, kas varētu palīdzēt to izprast; Ingas Gailes debijas dzejoļu krājums „Laiks bija iemīlējies” nav nekāds izņēmums. Jaunās autores dzeja pati vislabāk tad arī raksturo sevi, dzejas pasauli un skatījumu uz notiekošajām lietām visapkārt: „Tāds vakars mirdz spuldzēs/ kā sabrauktu suņu acis,/ un asfalts kļūst samtains/ visām basajām sirdīm./ Šūpojas meldija kokos,/ kur nedzied vēl lapas,/ apkārt tam visam ledus -/ vai tu mani dzirdi?”1 vai arī, kā lai raksturo šādu pasaules redzējumu?: „Kaparsarkana govs uzlaiza mēnesi,/ Peļķē divas skumīgas acis spīd./Pilsēta kūst un izplaukst tās pirksti/ Eļļainos ziedos, divas acis kāpj augšup – pār tevi līt./ Sakrīt pelēkas debesis bļodā no rīta,/ Karoti melni un dusmīgi mākoņi plēš,/ Kaut vai nejauši, izstiep zem lietus roku -/ Divas acis būs lāsē, ko atnesīs vējš.”2 Šī dzejoļa savdabīgais izteiksmes veids lieliski demonstrē kā pasauli redz Inga Gaile. Un tā nebūt nav kāda sapņu pasaule, tā ir tā pati, kurā dzīvojam mēs, tikai tā mainās tiklīdz mēs mainām mūsu skata pozīciju uz to. Savdabīgi uz dzīvi liek raudzīties daudzo spēles elementu izmantojums, kuru noteikumus, šķiet, zina (varbūt arī nemaz nezina) tikai pati Inga Gaile: „..Trauslas zemnieces/ Pavasaris/ Cauri plaukstām/ Vizbuļi dīgst/ Ko mēs te darām?/ Dūmos un miglā?/Pieskarties nedrīkst?/Pieskarties drīkst? ..”3 Izmantotos motīvus savā dzejā vislabāk raksturo šis dzejolis: „Es uzrakstīšu tev vēstuli,/ ne jau dēļ mīlas dziļas,/ mazliet dēļ lietus,/ mazliet dēļ tumsas,/ mazliet dēļ ironijas./ tu saņemsi viņu tai rītā, kad līs,/ kad ceriņi nakti plēsīs, un lūpas maigas no tavējām/ sāpīgu smīnu dzēsīs./ Tai dienā lietū būs nemiera prieks/ ne jau dēļ mīlas dziļas,/ mazliet no tevis,/ mazliet no manis,/ mazliet no ironijas.”4 Bet par mīlestību ir cits stāsts, jo Ingas Gailes mīlestība ir pielīdzināma debesīm: „Tu esot redzējis debesis, tā man kāds tika teicis, .. Kāds esot mani mānījis – beidzot tu teici un smējies, debesīs karājās pulkstenis, laiks bija iemīlējies.”…