Inflācija ir viens no svarīgākajiem rādītājiem, kas raksturo ikvienas valsts tautsaimniecību. Par inflāciju sauc vispārēju cenu līmeņa celšanos un līdz ar to naudas vērtības samazināšanos iekšzemē. Inflācija ir naudas masas palielināšanās. Pateicoties inflācijai tiek grauts cenu līdzsvars – kopējais pieprasījums pārsniedz kopējo piedāvājumu. Tautsaimniecība tiecas uz jaunu līdzsvaru, un tas tiek panākts, palielinoties cenām sabiedrības mērogā. Kad cenas palielinās, tad lats zaudē savu pirktspēju; par to var nopirkt aizvien mazāk un mazāk preču.
Inflācija ir patēriņa cenu pārmaiņas, kas atspoguļo to preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas, kurus cilvēki visvairāk iegādājas vai izmanto. Latvijā šo rādītāju katru mēnesi aprēķina Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja. Patēriņa cenu indekss (PCI) norāda preču un pakalpojumu cenu vidējā līmeņa pārmaiņas kādā konkrētā laika periodā. Tas tiek izteikts procentos. PCI nosaka iedzīvotāju pirktspējas un ietaupījumu samazināšanos vai pieaugumu. Tas ietekmē arī valsts iekšējo un ārējo parādu. Inflācijai ir vistiešākā ietekme naudas un kapitāla tirgū - reālās procentu likmes ir augstākas vai zemākas atkarībā no inflācijas pieauguma tempa. Jāuzsver inflācijas loma līdzekļu pārdalē starp tautsaimniecības sektoriem. Neprognozējama inflācija (tirgus dalībniekiem ir neskaidrs vai maldīgs priekšstats par gaidāmo inflāciju nākotnē) rada situāciju, kad ieguvējs ir parādnieks, bet aizdevējs nokļūst zaudētājos. No inflācijas cieš arī uzņēmēji, jo tā rada nenoteiktību viņu biznesā, neļauj plānot nākotni, kā arī noguldītāji un tie, kuriem ir fiksēti ienākumi.. Savukārt ieguvēji tradicionāli ir naudas aizņēmēji, tajā skaitā arī valdība. Neprognozējama inflācija bremzē arī investīcijas tautsaimniecībā.
Lai gan inflācija ir naudas apgrozības emisijas problēma, tās cēloņi meklējami gan ražošanas, gan apgrozības sfērā. Cenu pieaugums un naudas vērtības samazināšanās bija vērojama arī, pastāvot zelta standartam, tomēr tam pastāvot kopumā naudas vērtības stabilizācija bija nodrošināta. Zelta standartu pakāpeniski atceļot, visās valstīs pēc Pirmā pasaules kara inflācija kļuva par tipisku parādību.
Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņi acīmredzot jāmeklē gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan naudas sfērās , kur formējas tās pieprasījums. Izšķir pieprasījuma inflāciju, kad pieprasījums pēc precēm pārsniedz to piedāvājumu, un izmaksu inflāciju, kad cenas pieaug ražošanas izmaksu paaugstināšanās dēļ. Inflācija Latvijā jau vairākus gadus ir viena no zemākajām starp pārejas ekonomikas valstīm - gada vidējā inflācija 1999. gadā bija 2,4%. Augstākie inflācijas rādītāji 1999. gadā bija vērojami Rumānijā – 55%, negaidīti augsta (uz iepriekšējo gadu viencipara inflācijas fona) tā bija arī Slovākijā – 14%. Viszemākā inflācija starp šīs grupas valstīm bija Lietuvā – 0,3%, Latvijā – 2,4% un Čehijā – 2,5 procenti. Tomēr tiek prognozēts, ka arī nākamajos gados inflācija mūsu valstī saglabāsies 2-4% robežās un tuvākajā laikā vēl nesasniegs ES valstu līmeni (1%). Būtiski inflāciju noteicoši faktori ir cenu pakāpeniska pietuvināšanās pasaules cenu līmenim, kā arī netiešo nodokļu pieaugums un administratīvo cenu regulēšana.
…
