Atbilstoši ilgtermiņa analīzei naudas piedāvājuma pieaugums ir inflācijas pirmcēlonis. Ilgā laika periodā, ja centrālā banka drukā arvien vairāk naudas, valūta zaudē savu reālo vērtību. Augsta inflācija paaugstina nominālo procentu likmi, reālajai paliekot nemainīgai, tā var novest pie nacionālās valūtas vērtības krišanās ārvalstu valūtas tirgos.
Ilga laika periodā bezdarbu ietekmē daudzi dažādi faktori, bet pastāvot nosacījumam, ka nominālo mainīgo izmaiņas ne vienmēr adekvāti ietekmē reālos mainīgos, var secināt, ka ilgtermiņa naudas piedāvājums uz bezdarbu neatstāj nekādu būtisku ietekmi, jo dabīgā bezdarba lielumu nosaka darba atstāšanas un darba atrašanas attiecības, ko savukārt nosaka darba meklēšanas process un reālo algu sastingums.
Tādējādi var secināt, ka ilgstošs bezdarbs un ilgstoša inflācija ir nesaistītas problēmas. Lai cīnītos ar inflāciju ilgā laika periodā, politiķiem ir nepieciešams samazināt naudas piedāvājuma palielinājumu. Savukārt, bezdarba samazināšana ilgā laika periodā prasa pārveidot darba tirgus struktūru. Līdz ar to ilgā laika periodā nepastāv savstarpēja inflācijas un bezdarba ietekme.
Šī referāta mērķis ir atklāt un sīkāk aprakstīt augstāk minētās sakarības. Mūsdienās apskatītie jēdzieni un parādības, tādi kā inflācija un bezdarbs ir ļoti aktuāli, it īpaši Latvijā. Referāta uzdevumi bija:
nodefinēt inflāciju un tās cēloņus;
norādīt uz naudas piedāvājuma pieauguma ietekmi uz inflācijas palielinājumu;
pieminēt Fillipa likmi īsā laika periodā;
sīkāk izskatīt Fillipa likmi ilgā laika periodā;
pierādīt, ka sakarības starp inflāciju un bezdarbu nav
pieminēt dabīgā bezdarba teoriju, kā līdzekli bezdarba samazināšanā.…
