1. Infekcijas slimību īpatnības, to raksturojums, epidēmiskais process, tā sastāvdaļas.
2. Infekciju sl-bu specifiskās laboratoriskās diagnostikas principi.
3. Infekciju slimību specifiskā un etiotropā th.
4. Infekciju slimību specifiskā profilakse.
5. Vīrushepatītu etioloģiskā struktūra, to epidemioloģija, profilakse.
6. Ar as izplatošās vīrusinf, etiol, patoģen pamatposmi, dg., th un profilakses principi.
7. Herpes vīrusu ierosinātās infekcijas, etioloģija, patoģenēzes pamatprincipi, dg, th.
8. Hemorāģisko drudžu un leptospirozes etiol., epidemiol., patoģen., dg, specif. th.
9. Ak z. inf. slim etioloģi struktūra, epidemiol. Infekciozo aģ ierosināto diareju patoģ.
10. Šigelozes un salmonelozes etioloģija, patoģenēze, th principi.
11. Pārtikas toksikoinfekciju un botulisma etioloģija un patoģenēze, th principi.
12. Trihineloze. Ehinokokoze.klīnika, dg, th principi.
13. Parazitāro inf. (askaridoze, toksokaroze, enterobioze, tenioze) epidemiol, patoģen, klīn, th princ.
14. Akūtu respiratoro slimību etioloģiskā struktūra, epidemioloģija, profilakse. Gripa.
15. Difterijas etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, th principi, prognoze.
16. Meningokoku infekcijas etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, th principi.
17. Ērču encefalīta un laima slimības etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, th, profilakse.
18. HIV/AIDS. Etio, epidemioloģija, patoģenēze, th.
19. Ar limfadenopātiju noritošu inf-jas sl-bu dif-dg.
20. Ar eksantēmu noritošu slimību dif.dg.
. INFEKCIJAS SLIMĪBU ĪPATNĪBAS, TO RAKSTUROJUMS, EPIDĒMISKAIS PROCESS, TĀ SASTĀVDAĻAS.
Infekcijas slimības – slīmības, kuras ierosina patogēnie vai nosacīti patogēnie mikroorganismi. Infekcijas slimībām ir raksturīgas īpašības: 1. kontagiozitāte, 2. inkubācijas periods, 3. klīnisko simptomu attīstības cikliskums, 4. specifiskas imunitātes veidošanās.
Epidēmiskais process ir ķēde, kas sastāv no infekcijas avota, pārnešanas faktoriem un uzņēmīga organisma. Infekcijas avots (IA)- objekts (dzīvs O-ms vai abiotisks faktors), kur infekcijas ierosinātāji atrodas, vairojas un izdaloties inficē veselus cilvēkus. Pēc IA visas infekcijas s-bas iedala: 1) IA – cilvēks – antroponoze, 2) IA – dzīvnieks – zoonoze, 3) IA sākumā dzīvnieks, tad cilvēks – antropozoonoze, 4) IA – abiotisks faktors (ūdens-holēra) – sapronoze. Pārnešanas faktori: ārējās vides elementu kopums, kas nodrošina ierosinātāja pārvietošanos no IA uzņēmīgā organismā. Pārnešanas mehānismi: evolūcijas procesā izveidojušies pārnešanas veidi, kas regulē ierosinātāja specifiskā saimnieka maiņu ar mērķi nodrošināt ierosinātāja izdzīvošanu. Iedala: 1)Aspirācijas jeb aerogēnais (gaisa pilienu, putekļu), 2) Fekāli oralais (pārtikas, ūdens, sadzīves kontakts), 3) Transmisīvais (posmkāji, odi, ērces, blusas, utis). Inokulācija – inficēšanās ar posmkāja siekalām. Kontaminācija – utis kož un atstāj izkārnījumus uz ādas, cilvēks iekasa. 4) Kontakta – kašķis, tiešais kontakts, netiešais – saskaroties at priekšmetiem. 5) Artificiālais pārn.meh. (VHB, VHC – narkotiku lietotājiem, i/hospitāli). Uzņēmīgs organisms: organisma uzņēmība ir atkarīga no specifiskiem un nespecifiskiem aisardzības faktoriem. Nespecifiski – āda (meh. barjera, pienskābe, tauki, mikroflora), gļotāda (meh., siālskābe, lizocīms), kuņģa zarnu trakts (HCl, fermenti, žults), iekaisuma reakcija, fagocitoze, asinis (komplemets, beta lizīns, interferons). Specifiskie – imunitāte – dabīgā (pārslimojot), mākslīgā (vakcinējot).
2. INFEKCIJU SL-BU SPECIFISKĀS LABORATORISKĀS DIAGNOSTIKAS PRINCIPI.
…
