Mūzikas radīšanas inerci var pārvarēt, arī radot pašiem savu mūzikas pasauli. Piemēram, R. Fineganas (Ruth Finnegan) pētījums par Anglijas pilsētu ar 200 tūkstošu cilvēku populāciju, kurā ir sastopami visdažādāko mūzikas stilu pārstāvji. H. Vianna (Hermano Vianna) pētījums atklāj, ka Riodežaneiro ir viens līdz divi tūkstoši klubu, kas nedēļas nogalēs piesaista ap tūkstoti cilvēku katrs, un spēlē funk mūziku, kas ir ievesta no ASV. Turklāt šī mūzika nav izdevējkompāniju uzspiesta – dīdžeji paši to ir atveduši no ASV. Šie piemēri atklāj, ka paralēli konvencionālajai mūzikas radīšanas un izplatīšanas praksei pastāv cilvēku aktivitāte, kas vispārpieņemto mūzikas radīšanas veidu spēj mainīt.
Bekera raksts par mūzikas organizācijām, manuprāt, diezgan skaidri atklāj mūzikas pasaules iekārtojumu, taču bez klasiskās mūzikas maz pieminēta ir popmūzika, kuras ietvaros arī ir savas mūzikas „pakas”. Pēc šī raksta liekas, ka vadošā ir klasiskā mūzika, bet pārējie žanri- sabiedrības uzskatu veidotāju maz atzīti. Neatbildēts paliek arī jautājums par sociālajām organizācijām citu mākslas žanru ietvaros- vai tādi pati sistēma pastāv, piemēram, gleznotāju vidē.
Rakstā pieminētie citu autoru pētījumi dod pavedienu tālākai lasīšanai, ja ir vēlme par kādu no Bekera apskatītajām niansēm aplūkot sīkāk.
…
