Priekšvārds
Indriķa hronika ir pirmais pilnīgais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Hronikas uzdevums bija parādīt katoļticības izplatīšanu un cīņu pret pagāniem.
Kristietības misija Baltijā un krustkaru sākums.
Baltijas tautām kristietība tuvojās no divām pusēm: no rietumiem ar skandināvu (zviedru, dāņu, vēlāk ar vāciešu) starpniecību un no austrumiem ar Krievzemes līdzdalību. Izplatītāji savā starpā cīnījās, jo tas, kurš nokristīs šīs tautas līdz ar to arī iegūs politisko varu pār šīm zemēm.
Baltijā dzīvojošās tautas ar kristīgo ticību bija pazīstamas jau kopš 9. gadsimta ar zviedru un dāņu misionāra Ansgara darbību. Taču tā īsti kristietība šajā zemē nostiprinājās tikai 11. gadsimtā un 12. gadsimta sākumā.
Pēc Brēmenes Ādama informācijas, dāņu aktivitāte kristīgās ticības izplatīšanā aizsniegusi arī Latvijas teritoriju. Viņš savu baznīcas vēsturi sarakstīja laikā no 1074. gada līdz 1085. gadam un vienā no grāmatas nodaļām ir ziņas par Baltijas zemēm: “Tur (Kurzemē) tagad ar kāda tirgotāja centību iekārtota baznīca.” Vēl nav izdevies noskaidrot, kur dāņi 11. gadsimtā cēluši savu baznīcu. Iespējams, ka tas bijis kaut kur Ziemeļkurzemē. Pierādījums šādam pieņēmumam ir tas, ka 11. - 12. gadsimtā no mirušo sadedzināšanas pāriet uz apglabāšanu skeletkapos, turpretī pārējā Kurzemē joprojām sastopami kuršu ugunskapi.
Otra kristīgās ticības strāva Latvijas teritorijā, sākot ar 11. gadsimta otro pusi, ieplūdusi no Krievzemes bizantiskās pareizticības veidā. Šim faktam kā pierādījums ir apbedījumos un dzīvesvietās atrastie mazie krustiņi, kas tajā bija kristīgās ticības simbols.
12. gadsimta vidū Baltijas jūras krastus aizsniedza jauna valsts – Svētā Romas impērija. Krustkaru patiesais politiskais un ekonomiskais iemesls bija centieni sagrābt savās rokās tirdzniecību šajā teritorijā.
No hronikas var uzzināt par to kā risinājās bīskapa Meinarda darbība Ikšķilē. Hronika sniedz ieskatu par grūtībām bīskapa darbā, atsedzot vietējo iedzīvotāju pretestību.
Par galveno ieroci katoļu ekspansijā Austrumbaltijā kļuva bruņotais spēks, ko izvērsti organizēja bīskapa Meinarda pēcteči – bīskapi Bertolds (1196-1198) un it īpaši Alberts (1199-1229).
Lielākā daļa ļaužu formāli gan kristījās, taču faktiski joprojām palika pagāni. Tāpēc pilnīga kristīgās ticība ieviešana ieilga uz vairākiem gadsimtiem. Baltijas zemes iezīmējās kā teritorija, kur kristietība pieņemta visvēlāk.
Hronikas rokraksti un publikācijas.
Diemžēl paša hronista rakstītais eksemplārs nav saglabājies. Pētnieku rīcībā bijuši 16 dažādi (no 14. gadsimta līdz 19. gadsimtam) Hronikas noraksti.
Vecākais no zināmajiem norakstiem ir atrasts 1862. gadā Varšavā grāfu Zamoisku bibliotēkā. Šis noraksts ir izdarīts 14. gadsimtā.
…
