Austrumos – lielā attālumā no Priekšāzijas senajām valstīm – 2.gt. p.m.ē. veidojās vēl divi civilizācijas centri: Indija un Ķīna. Indijas un Ķīnas civilizācijas attīstījās nošķirti no Tuvo Austrumu un Eiropas civilizāciju centriem.
Senās Indijas teritorija aizņēma Indostānas pussalu un Indas un Gangas baseinus. Pussalu no pārējās pasaules ziemeļos norobežoja divarpus tūkstošus kilometru garie pasaulē diženākie kalni – Himalaji, par kuriem veda tikai dažas pārejas, tāpēc Indijas ziemeļi bija pasargāti no klejotāju iebrukumiem. Ziemeļaustrumos stiepās tropisko džungļu teritorija. Ziemeļaustrumos atradās sausais, kalnainais Beludžistānas novads, caur to veda nozīmīgākie ceļi uz ārpasauli. Kaut gan Indijai bija jūras robeža, tomēr kuģniecībai nebija labvēlīgu apstākļu, jo Indas un Gangas deltas bija dūņainas un nebija piemērotas ostu izveidei. Tikai dienvidu daļā dažas vietas bija piemērotas ostu izveidei.
Visauglīgākās bija Indas un Gangas baseinu zemes. Indijas ziemeļrietumu daļā, ko sauc par Pendžabu, radās pirmiedzīvotāju senākā Indas kultūra.
Iedzīvotāju etniskais sastāvs bija neviendabīgs. Laika gaitā no ziemeļrietumiem ieplūda svešas tautas. Tas ietekmēja Indas ielejas senākās kultūras veidotājiem, kas pastāvēja 3.gt. vidū-2.gt. pirmajā pusē p.m.ē., bija zema auguma tumšādaini cilvēki.
Pēc 1500.g.p.m.ē Pendžabā ienāca gara auguma gaišādainās indoeiropiešu ciltis, kuras sauca par āriešiem. Viņi ieradās nevis kā skaitliski neliels dižciltīgu karavīru slānis, bet gan kā ganu tauta ar saviem ganāmpulkiem, kaujas ratiem un zirgiem.…
