Vārds imunitāte ir cēlies no latīņu vārda ”immunis”, kas nozīmē “brīvs no kaut kā”. Ar vārdu imunitāte apzīmē ķermeņa spēju pretoties organismā iekļuvušiem antigēniem. Antigēni var būt infekcijas slimību ierosinātāji: baktērijas, vīrusi, sēnes, parazīti un svešas vielas, piemēram, putekšņi, pārtikas komponenti, bišu inde, zāles, vakcīnas, kā arī transplantēti vai bojāti paša organisma audi. Imunoloģija ir zinātnes nozare, kas pētī organisma aizsargreakcijas, kuras nodrošina cilvēka un dzīvnieka neuzņēmību pret antigēniem.
Imūnās aizsarg funkcijas veic limfocīti un virkne citu šūnu, kas ir gan asinsritē, gan citur organismā, bet lielākoties atrodas limfoīdajos orgānos – kaulu smadzenēs, aizgrūts dziedzerī (tīmusā), liesā, limfmezglos un ar gļotādām saistītos limfatiskajos audos.
IEDZIMTĀ UN IEGŪTĀ IMUNITĀTE
Organisma imunitāti nodrošina divas aizsargsistēmas – nespecifiskā (iedzimtā imunitāte) un specifiskā (iegūtā) imunitāte. Šīs divas sistēmas ir savstarpēji cieši saistītas. Nespecifiskā imunitāte nodrošina organisma aizsardzību neatkarīgi no tā, vai organisms ir bijis iepriekš kontaktā ar doto antigēnu.…
