Stila izpratnes jēga ir daudznozīmīga un kustīga. Mūzikas stils vēstures jēdziens parādījās apmēram XVIII gadsimtā. Par šo tēmu var lasīt muzikālo terminu vārdnīcās. Tā, piemēram, pēc Ž. Ž. Ruso domām, stils ir- atšķirīgs raksturs kompozīcijai vai izpildījumam, kurš var mainīties atkarībā no valsts, nacionālās gaumes izjūtas, autora apdāvinātības, kā arī saistībā ar saturu, vietu, laiku, tēmu. Vēlāk stila jēdziens tiek traktēts savādāk, piemēram, pēc B.V. Asafjeva domām stils ir- īpašības vai galvenās iezīmes, pēc kurām var atšķirt, kurā vēsturiskajā periodā skaņdarbs ir sacerēts [5.,13.].
Impresionisms [6.] izveidojās XIX gs. 70-jos gados Francijā. Sākotnēji impresionismu pārstāvēja gleznotāju grupa: K.Monē, K.Pisaro, E.Degā, O.Renuārs, A.Sislē u.c. . Šie mākslinieki strādāja neatkarīgi viens no otra, taču ik pa laikam sa tiekoties, viņi nonāca pie kopīgām idejām, pie līdzīgiem izteiksmes līdzekļiem mākslā. Rezultātā- no 1874. līdz 1886. Gadam tika organizētas astoņas kopīgas izstādes, kurās skatītājiem bija iespēja aplūkot jauno mākslas virzienu- impresionismu.
Estētika un gleznošanas tehnika gleznotājiem veidojās uz empīriskiem pamatiem. Gleznās tika atainotas emocijas un iespaidi [8.,14.].Tajā pašā laikā Francijas dzejnieku darbos parādās simbolisma iezīmes. Tā spožākie pārstāvji bija: Š.Bodlērs, P.Verlēns, S.Malarmē, A.Rembo.
IMPRESIONISMS MŪZIKĀ.
Tajā laikā, kad glezniecībā un poēzijā nepārtraukti notiek cīņa starp vecajiem un jaunajiem virzieniem mākslā, veidojas impresionisms mūzikā. Par tā pamatlicēju kļuva Klods Debisī, kurš pārveidoja impresionistu- gleznotāju teorijas mūzikā. K.Debisī lika pamatu idejām, kuras vēlāk ietekmēja mūzikas nākotni. Viņš paplašināja orķestra paleti ar arfas harmonijam, pieklusinātām šķīvju skaņām un kori, kas dzied bez vārdiem (aizvērtām lūpām). Un gluži kā impresionistu- gleznotāji un vēlākie dzejnieki- simbolisti, K.Debisī gribēja, lai mūzika ne tikai ataino īstenību, bet rada maģiskas attiecības starp īstenību un iztēli. [7., 91.].
Komponists meklēja īpašus skaņu salikumus, jaunus, līdz šim vēl nepielietotus paņēmienus kā attēlot notiekošo jaunā stilā. Daba, antīka mitoloģija, pasakas, fantastiskie tēli, viduslaiku leģendas, austrumu eksotika, indiešu, spāņu mūzika kalpoja par pamatu brīnišķīgu darbu radīšanai. [4.,27.].
…
