1. Imanuels Kants
1.1. Kanta izziņas teorija
• Novēroto pārmaiņu pamatā esam mēs paši, nevis kaut kas ārpus mums.
• Pieņēmums, ka izšķirošais epistemoloģiskais (izziņas teorija, loģika un valodas analīze) jautājums ir tas, kā mūsu prāts sasniedz un „aptver” pasauli, kas pastāv it kā ārpus mums:
Cilvēka prāts PASAULE
• Kanta izpratnē jautājums nebija par mūsu spējām sasniegt pasauli, bet gan par pasaules „piemērošanos” mūsu prāta prasībām un noteikumiem:
CILVĒKA PRĀTS Pasaule
• Zināšana (izziņa) ir radošs process (konstrukcija no dažādiem), bet mēs šajā procesā rīkojamies līdzīgā veidā.
• Zināšanas ir mūsu prāta radītas sintēzes rezultāts.
• Telpas un laika jēdzienu izveidošanās. Telpa un laiks būtībā ir mūsu domāšanas priekšstati, mentāli jēdzieni.
Mūsu prātam ir kaut kādā veidā aktīvi jāpiedalās zināšanu apgūšanas procesā.
• Zināšanu jeb izziņas procesa analīze.
Kā mēs nonākam pie zināšanām? Jautājums ir par mūsu
Kādi principi nosaka šo procesu? prāta darbību zināšanu izveidošanā.
• Mēs konstruējam jēdzienus no dotajiem materiāliem. (pieredze un vērojumi)
• Aprioras zināšanas ir tās, kuras ir pilnīgi neatkarīgas no jebkādiem empīriskiem novērojumiem, aposteriārās – tās, kas atkarīgas no novērojumiem.
• Analītiskie spriedumi ir tie, kur teikuma izteicēja jēdziens ietverts jau teikuma priekšmetā, kā, piem. „A ir A”.
Sintētiskie spriedumi ir tie, kur tas tā nav, piem. „šis galds ir brūns” (galda jēdziens neietver brūno krāsu).
X Maņu orgānu sniegtie materiāli (nesakārtoti) Intuīciju izveidošana, pievienojot apriorus elementus (sakārtojums laikā un telpā) Kategorizācija (kvantitāte, kvalitāte, attiecības, modalitāte) Jēdzieni
• Zināšanas ir sapratnes rezultāts.
• Apriors - tāds, kā pamatā nav pieredze, tāds, kas neizriet no pieredzes; tāds, kas radies pirms pieredzes. Paši kategorizācijas veidi ir apriori.
• Zināšanām vienmēr ir sintētisks raksturs, mēs dodam savām zināšanām laika un telpas izpratni, mēs nosakām arī kvantitāti un kvalitāti.
• Izziņa ir sakārtošana un organizēšana.
• Mūsu izzinātie objekti ir mūsu pašu konstrukcijas, kas radušās prāta darbības rezultātā.
• Kants salīdzina mūsu prātu ar putnu, kas, sācis lidot, ceļas arvien augstāk, bet neapzinās, ka var lidot tikai līdz zināmai robežai.
• Antinomijas – visādas pretrunas un mīklas, kurām nav atrisinājuma.
• Drošticamas un vispārīgas zināšanas ir iespējamas, bet tām ir sava noteikta robeža. Metafizika kā zinātne nav iespējama.
1.2. Kanta uzskati ētikā
• Kants ir pārliecināts, ka, runājot par morāli, mēs domājam par to, kam ir jābūt (piem. kādai ir jābūt pareizajai rīcībai, kas ir jādara), nevis par to, kas ir.
• Morālajā dzīvē pati svarīgākā lieta ir principi. Motīvi, kas izšķir kādas rīcības morālo pareizību vai nepareizību.
• Cilvēki vēlas, tādus morālus principus un uzskatus, kas ir saistoši un vispārēji (universāli), tikai tā tās efektīvi iedarbosies.
• „Praktiskais prāts” var izdarīt pieņēmumus (postulātus), kamēr „tīrajam prātam” ir jāpaliek zināšanu robežās.
• Ārējā rīcība ir vienmēr gribas darbības sekas.
• Labā griba – labie rīcības motīvi, kas padara darbību labu. Tā var darboties, respektējot pašai savu likumību (raksturu), kas tad padara to labu, vai arī vadoties pēc kādiem citiem apsvērumiem, kas to neizbēgami padara ļaunu.
• Nav runa par sekām, bet par principu loģiku.
• Ar citiem cilvēkiem jāapietas nevis kā ar līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai, bet kā ar mērķiem pašiem sevī (t.i., kā būtnēm, kas ir vērtīgas pašas par sevi). Visi cilvēki ir līdzīgi, un tiem ir pašiem sava vērtība, kas jārespektē.
• Kategoriskais imperatīvs:
■ atbild uz jautājumu par morāli pareizo rīcību; imperatīvs ir morāli pareizs pats par sevi;
■ cik un kādas maksimas jeb principi;
■ tiesa, kas izspriež lietas, kuras tai ir nodotas.
1.3. Kanta estētikas un reliģijas filozofija
A. Estētiskais vērtējums
• Mēs izmantojam prātu, lai spriestu par skaisto un neglīto.
• Patikas vai nepatikas izjūta ir materiāli spriedumam.
B. Reliģija
• Modernās reliģijas filozofijas celmlauzis.
• Jautājums par „radikālo ļaunumu” – „saknes ļaunumu”.
• Cilvēka problēma ir šī „radikālā ļaunuma” pārvarēšana – visas morālās dzīves atjaunošana.
■ Prātam ir jāapjēdz savas robežas.
■ Kantu interesē prāta spējas un iespējas, nevis to vēsturiskā izcelsme.
■ „Lieta par sevi” Kanta sistēmā ir vajadzīga kā princips, lai pamatotu cilvēka brīvību gan izziņas, gan morāles un kultūras sfērā. Tā iezīmē pāreju no tīrā prāta analīzes uz ētiku, praktiskā prāta sfēru.
■ Morāle ir labprātīga pakļaušanās pienākumam.
■ Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārējas likumdošanas principu.
■ Būtiski labais tavā rīcībā rodams pārliecībā, un sekas var būt kādas būdamas.
► Kants turpina racionālisma tradīciju, pētot prāta darbības likumsakarības.
► Sajūtas un pieredze nesniedzas tik tālu, lai atklātu realitāti, kāda tā ir neatkarīgi no cilvēka.
► Nesasniedzamo realitāti Kants sauc par „lieta par sevi”.
► Prātā pastāv aprioras (pirms pieredzes dotas) formas.
► Cilvēka prāts izzina pasauli, parādības sakārtojot atbilstoši juteklības un sapratnes apriorajām formām jeb atbilstoši cilvēciskajam skatījumam uz pasauli.
► „Tīrā prāta kritika” – prāta darbība izziņas sfērā;
„Praktiskā prāta kritika” – autonomās brīvās gribas un morāles sfērā;
„Spriestspējas kritika” – mākslas sfērā.
► Filozofijas galvenās sastāvdaļas:
○ izziņas teorija,
○ ētika,
○ estētika.
…
