Citāts no I. Ziedoņa kopoto rakstu 1. sējuma priekšvārda, izdots 1995. g. (ko pats Ziedonis ir teicis par krāj “Caurvējš”):
“ “Caurvējš”. Reizēm tāds, ka klab zobi. Bezmiegs. Jēgas zudumi. Apjukums. Uz kuru pusi? Kāpēc? Plikais optimisms par pliku. Mūsu optimismu ekspluatē, izmanto, pērk par tik un tik rindiņā “lielie brāļi” saviem lielkrieviskajiem nolūkiem. Kas palīdzēs? Mēs paši? Tikai. Bet – cik to pašu? Un tie paši nemaz tik draudzīgi nav. Ir jau. Bet varētu būt vairāk. Dzejas dienas gan ik gadu sit augstu vilni. Ik rudeni mēs esam tajās. Liela daļa dzejnieku priecājas par silto uzņemšanu, dzejas mīlestību, puķēm, cienastu, spožajām klausītāju acīm. Bet taču tik skaidri redzams, ka šīs dienas ir tikai mazas, siltas minūtītes šajā šķirbainajā, caurvēja izsaldētajā šķūnelī, ko sauc par Latviju! Mums ļauj papriecāties gaišā kopībā tikai dažas stundas – tūliņ sākas pieņemšana komitejā, vakariņas pie priekšsēdētājiem, somu pirts ar vadītājiem un viņu kundzēm. Tas ir tikai viens mazs paņēmiens, kā mūs nošķir, pārsūknē, un angažē valdošā vide. Tas ir tikai mazs modelis, kā modelēt mūs. Bet visapkārt, visapkārt – KĀ tumsa rij, kā ierij tautu!
Tai laikā tādiem atklātiem vārdiem tas nav uzrakstīts, ir tikai riebīga caurvēja sajūta. “
Ziedonis ir centies ar vārdu aizpildīt, apturēt caurvēju. Un tas Ziedonim ir izdevies – jo “bija atrasts kas lielāks par pašu Latviju – vārds. Vārds, kam bija jāstāv un kas stāvēja sardzē par Latviju.” – (turpat)
Ziedonis pievērsies vispārīgām tēmām, vispārcilvēciskām vērtībām, psihol pārdzīvojumiem, pašanalīzei.
1. Mīlestības nozīmīgums – jo tikai mīlestībā apstājas laiks un tikai mīlestība neprot skaitīt. Tas ir pirmais krājuma dzejolis. Vienīgais grēks, kas mums nāk no Dieva, Ādama un Ievas, ir mīlestība. Mirkļa novērtēšanas nozīmīgums (“Nāc, pabraukāsimies liftā”)…
