Caurvējš piepilda šo pasauli, cilvēku attiecības un to telpu, kas mūsos iekšā mīt. Vējš šalko šajās spraugās, svilpo, un reizēm šo skaņu ir tik grūti izturēt, ka sirds kļūst tik smaga kā akmens :” Auksta dvēsele/ Aukstajai dvēselei/ Roku uz pleca liek.”. Cilvēks stāv caurvējā, mēģina izrauties, ko mainīt, bet šķirba durvīs un plaisa sienā paliek: „Un tu eji un caurvējā stāvi./ Šķirbās. Un durvju spraugās.”.
Bet mēģināšu nosaukt tos elementus, kuri visspilgtāk palikuši atmiņā, izlasot šo dzejoļu krājumu, neatkarīgi no virsrakstos minētajiem.
Pretstatu tēli. Tiek pretstatītas dažādas lietas un parādības, piemēram, tumsa un gaisma, tas notikumus padara uztveramākus, bieži lietots vienkārši kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis:
„Tumsa nāk. Un tumsa aprīs
Mani kā gaismas kvantu.”
„Ak, cik lielais viss ir smags,
Gribas kaut kā maza.”…