Imanta Ziedoņa daiļrades savdabība

Jaunības dienu darbos jūtams aicinājums darboties, realizēt savas ieceres, kas, autorprāt, ir ierobežotas, „pārgriezt horizontus”, apliecināt sevi jaunās iespējās, apjaust savu misiju.

„Celsimies atkal pār kaujām un ciņiem, ja mums atpakalj vajadzēs krist!”
(„Alpīnists”)

„Cilvēk! Šodien, kad visi darbi par rītdienu pauž, modini ātrāk to, kas tevī snauž, (..) Cilvēki, noņemiet no savas dvēseles vārtiņiem pagātnes riebīgi uzrakstu – „Nikns suns”
(„Pie vārtiņiem uzraksts – „Nikns suns”)

Es zinu un neklausos, ko man saka, es stiepjos pēc ābola, tūliņ, tas man būs”
(Epifānija – „Jūtu sava prāta aprobežotību”)


Ziedoņa darbus raksturo vēlme attīstīties, tiekties, nerimties, mainīties!

„Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir tik neaptverama. Bet, kad es biju skrējis saulei līdzi trejdeviņus gadus neatkāpdamies un neatelpodamies (lai tikai visu laiku paliktu viņas gaismā! ) , es sapratu, ka diena nekad nebeidzas”
(Epifānija – „Kad es izgāju no savas būdas”)

Cerība iekāpj galvā, es noreibstu no baldariāna, sāk bangoties soļi, un roka vicinās, mana cepure cer un ceļgali arī. Ceļš ir kā zalktis, ātri tas lokās, man tikai jānoturās tā mugurā. Es visu laiku turos tā, lai neattālinātos divas zelta austiņas”
(Epifānija – Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība”.…