Skaistā un pamestā Liepupes kungu māja.
Celta 1751.gadā. Ne tikai ēkas apjomi, bet arī daudzas jo daudzas detaļas iezīmē celšanas laiku. Pat barokālās ārdurvis ir sākotnējās; tām saglabājušies arī skaistie kalumi, vienīgi greznā atslēgas kārba gājusi bojā. Vestibilā senās koka kāpnes ar spēcīgi profilētiem balustriem ved uz mansarda stāva telpām, bet sešās dzīvojamās telpās saglabājušies barokāli stuka griestu veidojumi, kuros variēti gan ģeometriskie motīvi, kādi bija modē ap 1730. gadu, gan vēlīnā baroka elegantais "lentes ornaments", kas redzams lielās zāles griestos. Vienkāršais neogotiskais portāls vestibilā iezīmē 19. gadsimta pārbūves vēlāko Liepupes īpašnieku fon Zengeru laikā
Kopumā Liepupes kungu māja autentiskuma pakāpes, neskartības un saglabāto apdares detaļu ziņā ir pati "īstākā" un piesātinātākā no visām Vidzemes baroka laika muižu dzīvojamajām ēkām. Visur griesti ir apmesti un dekorēti ar vēlā baroka stila stuka rotājumiem, bet apmestās sienas paredzētas apvilkšanai ar tapetēm; 20. gadsimta sākumā kādā telpā uz sienām pat minēti gobelēni.
Liepupes kungu mājas plānojums rāda labi proporcionētu un funkcionāli loģisku telpu dalījumu. Telpas kārtojas divās anfilādēs, ar lielu svētku zāli centrā pretī plašam pagalma ieejas vestibilam. Lai varētu nodalīt "kungu dzīvi" no saimnieciskās zonas, kalpotājiem paredzētas divas atsevišķas ieejas ēkas galos.
Ungurmuiža saistīta ar Liepupi kādā īpatnējā veidā. 1762. gadā, kad Ungurmuižas koka mājā atklāja trupi un vienīgais glābiņš šķita jaunas mūra mājas celtniecība, Ungurmuižas īpašniece Helēne Juliāne fon Kampenhauzena kā paraugu izvēlējās Liepupes kungu māju. Šajā nolūkā tika sagatavots zīmējums, kuru var uzskatīt par Liepupes kungu mājas projekta kopiju. Tas atradās Kampenhauzenu dzimtas arhīvā.…