Ievads
Ikona ir veidojušās jau kopš tā brīža, kad Austrumos ieviesās kristietība. Ortodoksālā baznīca ir izslavēta ar savu krāšņumu, bet Bizantijā šī tradīcija tomēr ir bijusi visspēcīgākā. Pareizticīgo baznīca, kā telpa kur notiek lūgšanās ir ļoti krāšņa, tāpat kā Katoļiem. Baznīcas iekšieni izrotā ne tikai dārgi un apzeltīti vai zelta rituālu priekšmeti, bet arī krāšņas ilustrācijas. Tās ir gan mozaīkas veidā, freskas, ikonostass, un Ikonas. Ikonām parasti tiek piedēvētas pārdabiskas spējas, par tām runā kā par ko svētu un cienījamu.
Runājot par ikonām parasti tiek iedomātas svētbildes ar Jēzu Kristu, Jaunavu Mariju, vai kādu citu svēto, tomēr ikonās mēdz būt arī eņģeļi un parastie cilvēki – grēcinieki, kas tur dažkārt ievietoti, lai parādītu dieva varenību.
Mans izvēlētais uzdevums šoreiz ir jūs iepazīstināt ar ikonu uzbūvi, to vēsturi Bizantijā, dažādiem ikonās sastopamajiem simboliem, kā arī ar ikonu attīstību no III līdz XV gs. Centīšos arī iepazīstināt ar atšķirībām, ko saskatīju dažādās valstīs tapušajās ikonās.
1. Ikonu rašanās.
Ikonu rašanos datē ar I – II gs. mūsu ērā. Ikonu pirmsākumi domājams meklējami agrāk izmantotajos portretos apglabāšanas rituālā. Ikonas saista arī ar Senkristīgo paražām apgleznot katakombu sienas un griestus, no kurienes nākusi arī kristīgās baznīcas krāšņuma paraža. Tiek pausts viedoklis, ka ikonas satur sevī arī pagāniskās ticība elementus, un ikonas dažkārt tiek raksturotas, kā elkdievības palieka. Laikam ejot ikonas kļūst par pielūgsmes objektu, un ikonām nereti tiek piedēvētas maģiskas spējas, kas tiek piedēvētas ne vienai vien ikonai(pazīstamākā – Tihvinas Dievmātes ikona(I – II gs. tiek uzskatīts, ka to radījis apustulis un evaņģēlists Lūka.), Dievmātes Bodomirskajas ikona(XII gs.) ). Ikonas mēdz būt vienas, bet visizplatītāk Bizantijā tās bija ikonostasu sastāvdaļas. Ikonastas ir svētbilžu siena, kura atdala altārdaļu no pārējām baznīcas iekštelpām. tā tiek veidota pēc stingriem noteikumiem.
…
