Gandrīz vai visi pasaules iedzīvotāji ikdienā sastopas ar populāro mūziku. Ir ļoti daudzi mūzikas stili, kas pieder populārajai mūzikai. Vispazīstamākais pašlaik varētu būt roks un pops, taču ir mūzikas stili, kuri ir bijuši pirms roka un popa un arī pieder pie populārās mūzikas. Viens no tādiem stiliem ir džezs (Jazz).
Džezs ir tipiska afroamerikāņu mūzika, kas veidojusies no blūza (Blues) un spiričuela (Spiritual). Pirms 60-tajiem gadiem, kad radās frī-džezs, džezam bija raksturīgas 3 iezīmes:
Mūzikai ir jābūt “šūpojošai”. Lai to sajustu ir jāpaklausās džeza un roka bundzinieku izdarītos sitienus. Džeza bundzinieks veic 8 vieglus (swinging) sitienus vienā taktī, pie kam pirmajā taktī tie ir garāki, nekā otrajā. Savukārt roka bundzinieka 8 sitieni taktī ir raksturojami kā asi, kuros ieklausoties var pat noteikt izspēlēto noti. Vēl viena ritmiska atšķirība no roka ir, ka rokā uzsvars tiek likts uz 1. un 3. sitiena, taču džezā uz 2. un 4. sitiena.
1.Džeza mūzikai (sākotnējai) ir raksturīga pamatā noteikta forma, kas raksturojas ar 32 sitieniem vienā rindā, kas sadalīta 4 taktīs jeb sekcijās (no angļu val. – sections), katrā pa 8 sitieniem. Džeza raksturīgā rinda sastāv no A un B sekcijām, kas izkārtojas AABA.
2.Rokmūzikā viss balstās uz I-IV-V akordu progresijas, savukārt džezā uz II-V-I akordu progresijas.
Šie trīs elementi ir atslēga uz džezu. 60-tajos – 70-tajos gados džeza mūzika kļuva tāda kā neskaidra, līdz ar frī un fašon-džeza (free and fusion) ieviešanu. Fašon-džeza spēlētāji nespēlēja vairs “šūpojošā” ritma mūziku, un lika lielāku uzsvaru uz bundzinieka pavadījumu, kā arī sāka spēlēt roka akordu progresijā. Daudziem agrīnā džeza mūziķiem iestājās grūti laiki līdz ar frī un fašon džeza ieviešanos. Daudzi džeza piekritēji, septiņdesmitajos gados teica, ka džezs ir miris. 80-to gadu sākums, ko daudzi sauc par post fašona (post fushion) džeza laikmetu, raksturojas ar ierasto triju minēto nosacījumu atgriešanos džeza mūzikā. …
