Termins vide ir viens no plašāk lietotajiem terminiem, ar kuru operē zinātnē, kultūrā, mākslā, tautsaimniecībā un sadzīvē. Tas nozīmē, ka arī šī termina saturs un nozīme ir daudzpusīga. Vides jēdziens ir cieši saistīts ar dabas zinātnēm (bioloģiju, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ķīmiju, fiziku) un arī ar sociālajām zinātnēm.
Arī dabas zinātnēs terminam vide (angl. Environment) ir vairākas nozīmes. Vēl 20- 30 gadus atpakaļ angļu ģeogrāfisko terminu vārdnīcā ( A Glossary of Geographical Terms, I. London, 1961) minētas sekojošas nozīmes:
vide, apkārtējais;
apstākļi, kādos dzīvo un attīstās jebkura būtne;
vispār apkārtējie apstākļi;
visu apkārtējo ietekmju summa, kas izmaina un nosaka dzīvības attīstību un raksturu.
Klasiskajā ekoloģiskajā literatūrā ( Brewer. The Science of Ecology, 1988) vidi definē kā visu apkārtējo, kas ietver organismus (the surroundings of an organism), bet speciālajās augstskolu mācību grāmatās vidi raksturo kā apkārtējo apstākļu agregātu, kas ietekmē atsevišķu individuālu organismu un populāciju dzīvi ( Miller. Living in the Earth, 1985).
Pilnīgi jauns un daudz plašāks vides jēdziena skaidrojums, kas atspoguļo mūsdienu izpratni un zināšanas, literatūrā ienāk tikai no 80- gadu beigām, kad tiek formulētas arī vides kā zinātnes definīcijas.
Oksfordas Universitātes izdotajā skaidrojošo terminu vārdnīcā “Ecology” (1994) :vide-
apkārtējo fizisko un bioloģisko apstākļu komplicēts sakopojums (range), kuros dzīvo organism(i)s. Vide ietver sociālo, kulturālo un (cilvēkiem) ekonomiskos un politiskos apsvērumus (considerations), kā arī parasti vairāk saprotamās pazīmes – augsnes, klimatu un barības nodrošinājumu.
No iepriekšējiem termina vide skaidrojumiem varam izdarīt secinājumu, ka jēdziens vide tiek lietots kā plašā, tā arī šaurā nozīmē.
Plašā nozīmē, kad tiek aplūkotas globālas parādības un problēmas (globālā fiziskā vide- Global Physical Environment), bet šaurākā – ja tiek pētīts kāds atsevišķs indivīds (augs, dzīvnieks)- mikrovide (Microenvironment).
Nebūtu pareizi, ja vide apzīmē tikai visu apkārtējo apstākļu kopumu, jo šodien paralēli eksistē arī no apkārtējās (ārējās) ietekmes norobežota vai mākslīgi noslēgta cilvēku radīta vide. Piemēram, jebkura telpa (dzīvoklis, augstskolas auditorija u.c.), kur tiek nodrošināta optimāla no ārējiem apstākļiem neatkarīga vide (temperatūra, apgaismojums, interjers u.c.). Vai arī mikrovide kosmiskajā kuģī, laboratorijā audzējot merestēma kultūras, gēninženierijā u.c. Šādu vidi, acīmredzot, būtu pareizi nosaukt par iekšvidi.
Tātad, šodien reāli mēs zinām un operējam ar divām atšķirīgām vidēm: ārvidi jeb apkārtējo vidi un iekšvidi.
Ārvidi (apkārtējo vidi) mūsdienu civilizācijas un urbanizācijas laikmetā mēs dalām dabas vidē un antropogēnajā jeb sociāli ekonomiskajā vidē, kuru izveidojis cilvēks. Piemēram, lielpilsēta ar blīvu daudzstāvu apbūvi, vairāklīmeņu autostrādēm, metro, pazemes komunikācijām u.c. Arī Vecrīgu pilnā mērā varam pieskaitīt teritorijai ar antropogēno vidi vai tehnogēno vidi.
Dažādu lielākā vai mazākā mērā cilvēka pārveidotajai vai pilnīgi no jauna radītajai apkārtējai ainavai, kas no pārējās atšķiras ar saviem specifiskajiem apstākļiem, tiek lietoti specifiski vides apzīmējumi: pilsētvide, lauku kultūrvide u.c.
Vides jēdziens jo plaši ir iesakņojies sociāli ekonomiskajā vai politiskajā sfērā. Piemēram, mēdz teikt: viņš ir nokļuvis nelabvēlīgā vidē; pilsētā izveidojusies kriminogēno situāciju sekmējoša vide; nelabvēlīga sociālā vide u.c.…
