1. IEVADS TIESĪBU TEORIJĀ
Tiesībspēja ir personas spēja būt apveltītai ar tiesībām un pienākumiem. Parasti tiesībspēja fiziskai personai rodas ar dzimšanas brīdi un izbeidzas ar nāves brīdi.
Izņēmums ir sastopams mantošanas tiesībās, kur vēl nedzimušam bērnam ir tiesības pretendēt uz tēva atstāto mantojuma daļu, ja viņš piedzimst 306 dienu laikā, skaitot no tēva nāves dienas. Tās ir tā sauktās “nascituris tiesības”.
Attiecībā uz juridisku personu, viennozīmīgi, tiesībspēja iestājas ar reģistrācijas brīdi Komercreģistrā un izbeidzas ar likvidācijas vai reorganizācijas fakta reģistrāciju Komercreģistrā.
Rīcībspēja ir personas spēja patstāvīgi iegūt un realizēt subjektīvās tiesības un juridiskos pienākumus.
Līdz ar to, rīcībspēju fiziska persona iegūst sasniedzot zināmu vecuma robežu – 18 gadus. Taču bez tam, pastāv vairākas rīcībspējas pakāpes, kuras nosaka, cik lielā mērā persona, sasniedzot vienu vai otru vecumu, drīkst rīkoties un nest par savām darbībām atbildību.
Tiesību teorijā vispārēji tiek uzskatīts, ka līdz 18 gadiem fiziskā persona ir rīcībnespējīga, kura neatbild par savām darbībām
Visus darījumus viņas vārdā veic dabīgie aizbildņi – vecāki, bet, ja tādu nav – ieceltie aizbildņi, personas, kuras par tādām tiek apstiprinātas bāriņtiesā.
Izņēmuma gadījumā personai var piešķirt pilnu rīcībspēju arī pirms 18 gadu sasniegšanas. Likums pieļauj, ka bāriņtiesa, pēc nepilngadīgā aizbildņu vai tuvāko radinieku ierosinājuma, piešķir pilnu rīcībspēju, ja fiziskā persona sasniegusi 16 gadu vecumu un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, kā arī, ja viņa ir stājusies laulībā pēc 16 gadu sasniegšanas.
Atsevišķas rīcībspējas nianses ir atrunātas noteiktās tiesību nozarēs, kuras atšķiras no vispārpieņemtajām.…
