. Politikas jēdziens un būtība
Politoloģija: politikē (no sengrieķu valodas) – valsts un sabiedrības lietas – un logos – vārds, mācība.
Politoloģija ir politikas zinātne vai zinātne par politiku visās tās izpausmēs.
Politikas būtība ir pasargāt sabiedrību no entropijas – spontāna pašsairuma. Visi pārējie politikā izvirzāmie mērķi, kādu grupu interešu īstenošana iespējama vienīgi ar nosacījumu, ka saglabāsies pati sabiedrība, tas ir, tiks realizēta politikas pamatfunkcija.
Politikas būtība atspoguļojas mērķī sasniegt pilsoņa augstākās morāles īpašības, padarīt tos par cilvēkiem, kas rīkojas labāk.
Politika ir nodarbošanās ar sabiedrības lietām, un pēc sava satura nav nekas cits kā sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva to ietekmēšana.
Politika saistīta ar kolektīvo lēmumu pieņemšanu un to īstenošanu.
Politika ir aktivitāte, caur kuru cilvēki veido, aizsargā un uzlabo pamatnoteikumus, saskaņā ar kuriem tie dzīvo.
Politika sevī ietver dažādus elementus: valsti, sociālo grupu intereses, konfliktu risinājumus, varu un daudz ko citu. Atsevišķos gadījumos tā var īstenoties arī bez kāda vai vairākiem no šiem elementiem. Tie ir svarīgi, tomēr nav būtiski – bez tiem politika nezaudē savu būtību.
Vajadzība pēc politikas radās, kad saira pirmatnējā kopiena, kā rezultātā radās privātīpašums, kas indivīdu padarīja neatkarīgāku no sabiedrības un noslāņoja pašu sabiedrību. Izveidojās sociālās grupas un pieauga nozīme cilvēku savstarpējiem sakariem. Radās pretrunas starp atsevišķiem indivīdiem, kā arī starp valstīm, kas radās – bija nepieciešamība veidot regulāras attiecības starp tām.
Platons ar politiku saprata valsts iekārtu un tās veidošanu, sabiedrības pārvaldīšanu. Tās ir rūpes par sabiedrību visas valsts labā.
Aristotelis balstījās uz Platona uzskatiem un pirmais definēja politikas jēdzienu – tā ir zinātne par to, kā vislabāk organizēt cilvēka dzīvi un māksla pārvaldīt valsti. Politika nepieciešama, lai sakārtotu dzīvi. Viņš uzskatīja, ka cilvēks var dzīvot tikai sabiedrībai un ir politisks dzīvnieks. Viņaprāt, politikas mērķis ir sniegt pilsoņiem augstākas morālās īpašības, padarīt tos par tikumīgiem, taisnīgiem cilvēkiem
Angļu valodā ar jēdzienu „polity” saista institucionālo dimensiju (konstitūcija, tiesības, parlaments). „Policy” saista ar politisko normatīvo kopumu (politiskās vajadzības, mērķi, intereses). „Politics” – saistīts ar politiskā procesa skaidrojumiem (politiskās gribas procesi, sociālā, izglītības utt. Politika).
2. Politikas horizontālā un vertikālā struktūra
Politikas objekta struktūra skatāma divās dimensijās – horizontālajā un vertikālajā.
Politikas horizontālajā struktūrā izdalāmas sabiedriskās dzīves nozares, kurās notiekošos procesus tiecas regulēt politiķi. Šo nozaru skaits atkarīgs no tā, cik detalizētas ir politikas izzinātāja intereses. Politikas struktūrā kā nozares izdalās:
~ ārpolitika (piemēram, militārā, ekonomiskā, diplomātiskā nozare un citas);
~ iekšpolitika (līdzīgi kā ārpolitika iedalās nozarēs, kam ir savas apakšnozares).
Horizontālās struktūras detalizācija ir atkarīga no sabiedrības attīstības pakāpes un tā, cik sabiedrība ir diferencēta, cik lielā mērā izdalījušās un ieguvušas patstāvību sab. dzīves nozares.
Sabiedrības dzīves kā politikas objekta un līdz ar to pašas politikas horizontālā (nozaru) struktūra rada nepieciešamību paturēt redzeslokā politikas kā specifiskas pārvaldošās darbības atšķirību no citiem to pašu nozaru pārvaldīšanas veidiem.
Politikas vertikālo jeb līmeņu struktūra:
~ kopvalstiskais jeb nacionālais līmenis;
~ administratīvo teritoriju jeb vietējais līmenis
Kopvalstisko un vietējo teritoriālo interešu savstarpējā nesakritība un pretruna parasti ir intensīvu politisko diskusiju pamats, tāpēc sabiedriskā apziņa pieradusi respektēt šis attiecības un tās risināt. Ir dažāda ranga „vietējās intereses”: plašas (pavalsts, guberņas, provinces), mazākas (apriņķa, rajona, grāfistes, lielpilsētas) vai pavisam nelielas teritorijas (pilsētas, pagasta, miesta vai ciemata) intereses.
~ pārvalstiskie jeb augstākie politikas līmeņi – starpvalstiskais, reģionālais, kontinentālais un globālais (pats augstākais).
To nozīme arvien pieaug, attīstoties cilvēku ražotājspējām un savstarpējai satiksmei.
Vertikālās struktūras galvenā problēma ir visu līmeņu sabiedrības struktūrvienību interešu savstarpējās saistības ievērošana un nepieciešamība harmonizēt to pārvaldīšanu.…
