Tautasdziesmas ir mūsu mantojums no senatnes. Pirmās iespiestās dziesmiņas ir Vecā Stendera “Latviešu gramatikā” kā valodas piemēri. Sekmīgāka dziesmu krāšana sākās 19. gs.. Pirmie Vidzemes novados sakrāja 490 dziesmu G. Bergmanis un Fr. Daniels Vārs. Tautasdziesmas krāja arī Jānis Sproģis, Brīvzemnieks un citi, aicinot to darīt arī pārējos.
1878. gadā Maskavas latviešu pulciņā Kr.Valdemārs ziedo naudu, lai iznāktu grāmata latviešu publikai. Šī izdevuma veidošanu uzticēja Brīvzemniekam un Kr. Baronam. Sākās tautasdziesmu krāšana, kas aizņēma daudz gadu. Kad pierima dziesmu iesūtīšana, varēja pāriet pie materiālu kārtošanas. Krājumā visu dziesmu skaits sniedzās līdz 54000 (bez variantiem un atkārtojumiem – 16000). Lai izdotu šo krājumu, materiāli palīdzēja Vicendorfa kungs. Viņš savāc arī jaunas tautadziesmas. Šai krājumā netika uzņemtas bezkaunīgas vai viltotas dziesmas.
Dziesmu kārtošana un iedalīšana. Katram no krājumiem ir galvenais mērķis un nolūks, tādēļ sava dziesmu kārtība un iedalījums. Iepriekšizdotajos krājumos dziesmu iedalījums nebija precīzs un ērts. Kā piemēram Gūtnera krājumā dziesmas nav kārtotas pēc satura, un vienkopus ir tikai apgabalu dziesmas. Sproģis – 1. tautasdziesmu apstrādātājs un kārtotajs - sāstādījis plānu un klasifikācijas sistēmu 5. nodaļās ar apakšnodaļām. Bet tas nav precīzs, jo vienas nodaļas dziesmas var piederēt arī citām nodaļām. Arī Latviešu Draugu biedrības izdevumā nav pareizas dziesmu secības, kas ir ļoti svarīga. Apvienojot šai pašā krājumā katra apgabala izloksnes, katra apgabala dziesmas tika izkaisītas pa visu grāmatu.
Jaunajā krājumā bija vēlēšanās apvienot līdz šim sakrātās pāris 10000 patstāvīgās dziesmas ar variantiem. Šīs dziesmas jāiedala tā, lai dabīgāk pieslietos tautas dzīvei.
…
