Autors runā par to kā cilvēki uztver globalizācijas procesus un rezultātus. Stohls atzīmē divus modeļus, kas apskata globalizācijas problēmas un rezultātus saistībā ar organizatorisko komunikāciju pētniecību un praksi. Pirmā – konverģence – uzsver, ka organizācijām jāpielāgo sava darbība globālajam, t.i., pasaules tirgum. Konverģences pieeja aplūko kā organizācijas varētu pielāgot savu darbību globālajai sistēmai, kas prasa elastīgumu, atsaucību, ātrumu un zināšanas. Pretēji konverģencei ir diverģences pieeja, kas globalizācijas darbā akcentē kultūras īpatnības visā pasaulē.
Konverģence jeb saplūšana nozīmē to, ka visas organizācijas, kas vēlas izdzīvot un pastāvēt, tādēļ tām jāpielāgo globālās vides struktūras. Komunikatīvā adaptācija/konverģence tiek uzskatīta par pozitīvu līdzekli neatkarīgi no kultūras atšķirībām un ekonomisko attīstības līmeņa. Komunikācija ir veids kā savienot un apvienot resursus, tādējādi palīdzot izdzīvot globālajā vidē. Lai pārietu uz globālu koverģenci ir jāmaina būtiskas izmaiņas komunikācijas praksē. Ja organizācijas ir augošas gaistošajā globālajā vidē un sastopas ar ģeogrāfiskajām, kultūras u.c. dažādībām, ir pieņemts, ka tām jākļūst zinošākām, inovatīvākām, elastīgākām, efektīvākām un ātrāk jāreaģē uz straujām izmaiņām. Viena no problēmām, kas kritiski skar komunikāciju un sadarbošanos mūsdienu globālajā vidē ir citu kultūru izprašana.
Diverģence ir mazāk ieinteresēta organizācijas veiksmes stratēģiju pētīšanā, bet gan kultūras vides nozīmē un ietekmē uz organizācijas normām un nozīmes veidošanas funkcijām.
…
